Hipiju kustība izveidojās 20. gadsimta 60. gados un sākotnēji tā bija aktīva protesta kustība, kuras dalībnieku viens no pamatprincipiem bija novēršanās, aiziešana no sabiedrības. Hipijiem raksturīga noliedzoša attieksme pret dažādam sabiedrības normām un interese par atšķirīgo savādāko, var minēt gan zināma bērnišķības kulta veidošanos, gan vēlmi atbrīvoties no racionālā saprāta ar dažādu narkotiku palīdzību, gan interesi par Austrumu reliģijām.

Hipiji bija protesta kustība, kuras ideju pamatā bija sava veida nicinājums pret pilsonisko, jeb tā saukto pareizo - straight sabiedrību. Rietumos tas galvenokārt bija protests pret militārismu un protestantisko darba ētiku, patērētāju filozofiju. Padomju Savienībā tas bija protests pret komunismu, kā arī pret izveidojušos mietpilsoņu slāni. Lai arī, vismaz sākotnēji Rietumos hipiji veica arī dažādas politiskas aktivitātes, liela daļa no viņiem izvēlējās citu risinājumu - aiziešanu no šīs sabiedrības, norobežošanos, dropping out . Aiziešanu praktiski varēja veikt dažādi - dodoties uz Indiju, lietojot narkotikas, dzīvojot komūnā, nepiedaloties sabiedrības dzīvē. Tomēr viens no galvenajiem norobežošanās ieročiem bija tāda paštēla izveidošana, ko nepieņēma pati sabiedrība.

Par to arī runa šajā rakstā - par savādnieka, dīvaiņa paštēla izveidošanu hipiju vidē tieši ar divu konkrētu tēlu palīdzību, kas bija viens no mehānismiem, ar kuru aiziet no sabiedrības, izslēgt sevi no sabiedrības sociālās dzīves.