1967 g. vasarā digeri šķīrās no sava pēdējā īpašuma - sava vārda. Turpmāk viņi sevi dēvēja par Brīvās pilsētas kolektīvu. Pēdējais viņu kā digeru rīkotais pasākums bija hipiju bēres 1967. g. 6. oktobrī. Šajā laikā vārda digeri lietošana jau bija pārlieku plaši izplatījusies, tās sevi dēvēja visdažādākie plaukstošās kontrkultūras nozarojumi.

Digeri pa to laiku paplašīnāju savu vīziju no "brīvās ielas" ietvariem līdz "Brīvās pilsētas"mērogiem, kas sevī ietvēra ne tikai Heitešberiju, bet arī daudzas citas Sanfrancisko piepilsētas. Digeri kā jau dzīves aktieri vēlējās redzēt savu ideju piepildījumu plašākā kontekstā. Brīvās pilsētas konvencija, Dzejas lasījumi uz pilsētas mērijas kāpnēm, pavasara un vasaras saulgriežu sagaidīšana - tie ir daži no pasākumu cikla, kas tika iecerēti kopējās enerģijas saliedēšanai un tālāk virzīšanai.

Atminoties pirms gada notikušos Trips festivālus, digeri kopā ar Mākslinieku atbrīvošanas fronti nolēma sarīkot ne mazāk aizraujošu pasākumu 72 stundu garumā. Viņu mērķis bija parādīt publisko pasākumu bezzobainību un vājumu, izvedot alternatīvu notikumu, kurā katram klātesošajam ir iespēja būt nevis pasīvam skatītājam, bet gan aktīvi iesaistīties notiekošajā. Publicitātei tika nodrukāts un izlīmēts tūkstotis krāsainu plakātu, un tā arī bija vienīgā reklāma.

Neredzamais cirks notika Glaidas baznīcā ar Glaidas fonda atbalstu. Par ēdienu rūpējās digeri, LSD bija pieejams ievērojamās devās, spēlēja Orkus'tra, notika dzejas lasījumi. Pasākums izvērsās visnotaļ skandalozs un baznīcas pārstāvji to pēc 8 stundām pārtrauca dēļ neķītras ķēmošanās un seksuāla rakstura pārkāpumiem iesvētītā vietā. Un bija jau arī, par ko.

Digeri Panandles parkā

Digeri darbojās 20. gs. 60-os gados Sanfracisko Heitešberijas rajonā, kas bija viens no pasaules Sešdesmito gadu kontrkultūras centriem un būtiski pārmainīja gan ASV, gan pasaules dzīvi un kultūru. Digeri darbojās noslēpumainas anonimitātes aizsegā. Savu nosaukumu tie ņēmuši no Anglijas Digeriem (1649-50), kas sludināja sabiedrības vīziju, kura būtu brīva no privātīpašuma, no visa veida pirkšanas-pārdošanas attiecībām.

Arī jaunie digeri uzskatīja, ka viņi var būt brīvi, tikai esot ārpus, norobežojoties no ārējās Rietumu kultūras stūrakmeņu - peļņas, privātīpašuma un varas - pasaules. Atrodoties vairākuma vidū, to mainīt nav iespējams. Sanfrancisko digeru kustība veidojās no divām radikāli noskaņotām kustībām, kuras 60-to gadu vidū plauka Sanfrancisko Līča reģionā - bohēmiskā/pagrīdes mākslas un teātra sabiedrības un Jauno kreiso cilvēktiesību un miera kustības.