Uz Sākumu arrow Literatūra un māksla arrow Dzeja arrow Kurp aizbrien putns kupenā dziedošais
Citas lietas
Praktiski ieteikumi
Resistance!
Labas grāmatas
Labas filmas
Mūzika
Mūsu bibliotēka
- - - - - - -
Mūzu mājoklis
- - - - - - -
Viesu grāmata
Forums
Šajās dienās:
30.10. Greisas Slikas dzimšanas diena
Ieskaties galerijā!
Jaunākās galerijas
Yaga gathering (42 bildes)
Tikšanās pie madonas 2009 (77 bildes)
Umkas koncerts (9 bildes)
Hipiju ferma (30 bildes)
Pasākumi 2009 (0 bildes)
Jaunākais forumos
Hipiji,lv jaunā lapa!
Kurp aizbrien putns kupenā dziedošais Drukāt E-pasts
Uzrakstīja Elīna Līce   
16.01.2006
Pie maniem eskimosiem,
Pie maniem svētajiem lāčiem,
ā¶ekaru sārtajām virt'nēm
Pilošām ziemā,
Pie kvēpainā priekškara,
Kas kustību nojaust ļauj,
Tak nekad droši zināt,
Pie gandrīz aprastajiem
Laiku mainīgajiem ritiem-
Es tevi zīmēšu, ar zilgu mūžību
Sev visapkārt, riņķī.
o
Kurp aizbrien dzeltenais putns,
Kupenā dziedošais?
ā¶iršu kupenā,
virs mana nama durvīm.

o
Jā, es varu pazaudēt, jā, es pazust varu,
Tik vienkārši kā ieelpot un neizelpot, palikt dzintarā,
Un grozi mani, un nesaproti,
Jo kurš var mūžīgā skaistumā sastingušo izprast, kurš
Var runāt viņa mēli,
Un es arī tavējo nerunāšu, jo pat nezinu Tavu Vārdu.

o
Tā roka, ar kuru pārrakstīt nakti,
Tas smaids, ar ko pārklāt
Un noliekties pār šūpuli,
Kur auklē manas krūts jūtīgo zīdu,
Tā nakts, kurā pievilkt tuvāk
Senneizbijušo,
Ar rāmām acīm,
Tās rokas, kuras norakstīt
No pleciem,
Un palikt nomodā
Jau tūkstošo savas dzīves sapni.

o
Uz tavas rokas zilā pulsējiena
kalnu grēdas, mežonīgās vienatnes smailes,
tik esi viens, cik cīrulis rītā,
es varētu tevi pielūgt
un tāpēc
lūdzu par tevi -
atveriet vīnogu dārzus,
dzeniet no kalna tās avis,
cērpiet un šķērējiet
pilnus grozus- viņš pārradies.
Par tevi es lūdzu,
es neuzdrošinos pie tevis citādi iet.

o
Ir ieelpa arī bezgalība
Un, ko še stāvam, izteicams nav vārds,
Es labāk nepiedalos, ja es tevi pazīt gribu,
Es labāk aizeju, tad izprotamāk man,
Un neprasu un neprasu,
Lai cik tad miglā dziļi aizskan,
Ka stāvam te, uz vienu sīku bezgalību,
Ir bezgalība arī tikai vārds,
Un cerība nav pašas griba,
Un cerībā ir pārkoksnējies kāds,
Un tad tu neprasi, kādēļ es nepiedalos,
Es gribu, ka tu mūžam paliec tāds...

o
Izej caur Tantalu un atmosties debesīs,
Tā vienmēr notiek,
Pie kalnu smailēm elpot tik grūti,
Spiediens zem jūras,
Un tagad pat augļa smarža ir mūžīga
Augļa, kas neiegūts, tu jau to redzi-
Tantala plaši ieplestās acis, sviedrus uz baltā priekšauta
No lauka nākušā mātē.

o
Dzelzu graudi, tēraudlīkstis,
citu māju šūpulīši,
vēl aiz vārtiem, vēl aiz sārtiem,
kur reiz tiksi noaudamies,
zāles smaržu ņem uz lūpām-
plīvo pāri zaļais vairogs,
un tam līdzinieku nav/a/,
kā tu pats, pie viņas malas.

o
nakts šis drūmais dzīvnieks
aprij bijību un atdod pazušanas prieku
lai ko tas maksātu
es sekošu tev pusvirus acīm
zem kurām sodrēji un kļavu sīrups ilgos mīļos vārdos
nesacītos izvadītos tikai naktī
laužot lielpilsētu lokus pāri patiesībām
melnā zemē uzmodināts
aicinājums miesā.

o
Tassssss…čūskas teitums, kur lai viņa tītos?
nakts līmeņo un viedi plešas sāni,
dzirdīt  balto pienu bērnussssss,
usss, mums tagad vajag mīties
iemauktiem, apaušiem, krellēmmmm,
būsss, tai taigai vērties uzvilnītai cellēs,
vērties, plēsties vīstampuķēs,
nnnn…. nav nozīmes, tik zīmes, zīmes ,zīmes…..

o
Par daudz
Redzēts
Par daudz teikts
Par daudz slēpts
Par maz
Mīlēts.
Vai tev ir kāds cits stāsts?

o
Tūkstošgalvainā Ieva
ik sievietē ar saviem
āboliem
no-lāpītiem, mans Ādam,
zvēr vēlreiz kārdināt.

o
Dievs zina-
rituālu vietās
parasti nepaspējam
atmazgāties.
Mūsu naudas ir gribēts lielums
un ziedotie pinas pa kājām.
Dievs zina,
kā tad beidzās
ar to vīģi.

o
Manu lūpu bērns
Klusais augli
Iedoma par
Iedoma pret
Nesteidzies

o
Kas vēl ir kā maize,
Jo maize ir maize-
Saritinājies siltums
Portfelī, tirgus somā,
Cerīgais lauks, baso pēdu skreja, kūpošas muguras saulē, kā viņi sprauslo
Un iepeld miglā,
Tumšā naktī, ai, zaāļ zāle...
Aizšautie dūkanbēri, saimniec, te tavs priekšauts,
Vai atminies drupatas, sunīšam pasvied,
Kristus ar pilnu sauju,
Sētuves avotā iezied-

o
Siltums,
smaržojošs pēc maizes
kukuļiem, kurus paceļ
un pie krūtīm griež
sievietes apaāļs rokas
gadsimtiem ilgi,
nobirst sudraba milti,
ir tikai mani vai senmātes pirksti...

o
Ērģeļu ciešajā satvērienā,
eņģeļu saujās
baznīcas pazemīgie
elpo ar klusumu.

o
Viss ir daudz
Nopietnāk
Nekā mēs dzīvojam
Nemirstība nomāc
kad ar dvēseli divatā
Visu mūžu
Pa kalnu lejām

o
Es mirklis vājuma, kas nolieksies
Pār noklusušo pieri
Senus upurkaulus rotāt
Puķēm asinīgi dzīvām
Tā kā pilnā pirmā saulē
Reibinošu smaržu tīklos iekrist
Sajaukties ar smiltīm upēm soļiem
Lakstīgalai iesprūst rīklē
Raujot romantikas stīgu pušu
Paliekot kā svētais kailums....


Komentāri
atceries mēs gājām tēju dzert?
jaa (81.198.122.xxx) 2006-01-16 12:35:20

AP-SVEICINĀJUMS!lai Priex Tevun lasītājiem! man dikti ai dikti patika-:o

Dzelzu graudi, tēraudlīkstis,
citu māju šūpulīši,
vēl aiz vārtiem,
vēl aiz sārtiem,
kur reiz tiksi noaudamies,
zāles smaržu ņem uz
lūpām-
plīvo pāri zaļais vairogs,
un tam līdzinieku nav/a/,
kā tu
pats, pie viņas malas.
...........esi siltumā un nededzini un nepludini
dzīvokļus,ja?hau-es esmu runājis!
Only registered users can write comments!

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."

 
< Prev   Next >
 
© 2020 Hipiji.lv