Hipiju kustība izveidojās 20. gadsimta 60. gados un sākotnēji tā bija aktīva protesta kustība, kuras dalībnieku viens no pamatprincipiem bija novēršanās, aiziešana no sabiedrības. Hipijiem raksturīga noliedzoša attieksme pret dažādam sabiedrības normām un interese par atšķirīgo savādāko, var minēt gan zināma bērnišķības kulta veidošanos, gan vēlmi atbrīvoties no racionālā saprāta ar dažādu narkotiku palīdzību, gan interesi par Austrumu reliģijām.

Hipiji bija protesta kustība, kuras ideju pamatā bija sava veida nicinājums pret pilsonisko, jeb tā saukto pareizo - straight sabiedrību. Rietumos tas galvenokārt bija protests pret militārismu un protestantisko darba ētiku, patērētāju filozofiju. Padomju Savienībā tas bija protests pret komunismu, kā arī pret izveidojušos mietpilsoņu slāni. Lai arī, vismaz sākotnēji Rietumos hipiji veica arī dažādas politiskas aktivitātes, liela daļa no viņiem izvēlējās citu risinājumu - aiziešanu no šīs sabiedrības, norobežošanos, dropping out . Aiziešanu praktiski varēja veikt dažādi - dodoties uz Indiju, lietojot narkotikas, dzīvojot komūnā, nepiedaloties sabiedrības dzīvē. Tomēr viens no galvenajiem norobežošanās ieročiem bija tāda paštēla izveidošana, ko nepieņēma pati sabiedrība.

Par to arī runa šajā rakstā - par savādnieka, dīvaiņa paštēla izveidošanu hipiju vidē tieši ar divu konkrētu tēlu palīdzību, kas bija viens no mehānismiem, ar kuru aiziet no sabiedrības, izslēgt sevi no sabiedrības sociālās dzīves.
 

Frīki Rietumos

Rietumos līdz ar hipiju parādīšanos aktualizējās un mainījās termina frīks nozīme (angl. freak - dīvainis, izdzimums).Frīkisma vēsture Rietumos ir samērā sena. Par tā sauktajiem frīkiem - cilvēkiem ar garīgām un fiziskām kroplībām, vai arī vienkārši atšķirīgiem cilvēkiem interese bija gan karaļa galmos, gan cirkā. Notika tā sauktie frīkšovi, cilvēki nāca skatīties uz šiem dīvaiņiem, tādējādi pārliecinoties par savu normālumu. Frīkiem varēja arī nepiemist nekāda garīga vai fiziska kroplība, tie varēja būt, piemēram, arī āfrikāņi. Cirkā savā ziņā nodarbojās arī ar frīkisma konstruēšanu - jebkurš normāls cilvēks ar kostīmu, uzvedības un rekvizītu palīdzību varēja pārtapt par frīku.

     20.gadsimta 60.gados, līdz ar dumpīgās kontrkultūras izveidošanos termins "frīks"zaudēja savu sākotnējo nozīmi. Daudzi no hipijiem bija tik ļoti neapmierināti ar sabiedrību un valdību un priecājās būt atšķirīgi no normālajiem. Viņi sāka paši sevi dēvēt par frīkiem, uzskatīja šo apzīmējumu par sev vēlamu. Hipiji bija spilgts piemērs frīkisma konstruēšanā, viņi labprātīgi pieņēma frīku tēlu. Jāpiezīmē, ka Rietumos sākotnēji hipiji paši sevi apzīmēja tieši ar šo vārdu un lietoja attiecinot uz sevi cik bieži vien iespējams. Kā frīki viņi bija izstumti no sabiedrības un viņi lepojās ar to. Tas bija gadījums, kad normāli cilvēki, bez psihiskām vai fiziskām novirzēm paši sevi padarīja par frīkiem, dīvaiņiem, labprātīgi paši sevi izraidīja no sabiedrības.

    Pārsteidzoši, ka tas bija ļoti viegli panākams - puišiem faktiski pietika izaudzināt garus matus. Gari mati bija un ir viens no svarīgākajiem hipiju ārējiem simboliem - daudznozīmīgs - gan kā protests pret karu (armijā ir īsi mati), gan kā protests pret dzimumu lomām (gari mati pirms tam pārsvarā bija sievietēm), gan savā ziņā parādīja hipiju interesi par misticismu un garīgumu - matus viņi uztvēra kā antenas, kas ļauj labāk sazināties ar kosmosu. Protams, tam pievienojās arī pārējais ārējais tēls un uzvedība, bet parastam cilvēkam, kurš neko nezināja ne par hipiju apģērbu un idejām, pilnīgi pietika ar gariem matiem, lai viņš saprastu, ka šis cilvēks ir svešinieks, dīvainis. Garmatainos jauniešu izmeta no skolām, nebija iespējams atrast labus darbus.

    Jāatceras arī, ka vēsturiski frīki faktiski bija aktieri, frīkšovu dalībnieki - reizēm piespiedu kārtā, reizēm labprātīgi. Arī šis aspekts hipijiem bija pieņemams, jo šī kustība ar saviem košajiem tērpiem, garajiem matiem centās pievērst sev uzmanību un ceļojošos aktierus un cirka māksliniekus daļēji uzskatīja par saviem priekštečiem. Arī hipiji veidoja ielu teātra trupas.  

  Termins frīks turpmāk vairs netika vienādots ar psihisko nespēju vai nenormalitāti, bet to pielietoja jau citos veidos. Šīs izmaiņas pastāv līdz pat mūsu dienām un reizēm šo vārdu lieto ar pozitīvu nozīmi. Šobrīd apzīmējumu frīks plaši pielieto, lai raksturo neparastu personību.  Pielietojums, lai ar šo vārdu apzīmētu cilvēku, kurš ir ar fiziskiem vai garīgiem defektiem faktiski nav pieļaujams un mūsdienās tiek uzskatīts par aizvainojošu. Šobrīd šis jēdziens tiek atiecināts uz cilvēkiem, kuri paši sevi veido par dīvaiņiem -  ar pīrsinga, implantu, tetovējumu vai kā cita palīdzību. Parasti šo apzīmējumu lieto dažādās alternatīvās sabiedrības kopienās. Vēl aizvien tas tiek aktīvi izmantot tieši šādā nozīmē un reizēm pauž arī sociālu atzinību.

Svētie vientieši PSRS

Dažus gadus pēc pirmo hipiju parādīšanās Rietumos, līdz ar pirmajām publikācijām padomju presē par hipijiem Rietumos, arī bijušās PSRS teritorijā izveidojās hipiju kustība, kas skaitliski bija mazāka un mazāk vērsta uz aktīvu protestu, toties tā pastāvēja kā vienota kopiena daudz ilgāk, līdz pat PSRS sabrukumam.
Arī starp PSRS hipijiem savādnieka, dīvaiņa tēls bija populārs, arī saistīts ar aiziešanu no sabiedrības. PSRS šī aiziešana  parasti  izpaudās kā vienkārša darba pildīšanu arī tad, ja cilvēka intelektuālās spējas bija augstas - sargs, gāze, kurinātājs, pastnieks utt.

Gribētu minēt līdzīgu tēlu, ko PSRS hipiji ņēma sev par piemēru, līdzīgi kā rietumos frīku. Slāvu kultūrā izsenis pazīstams tēls, ko dēvē par jurodivij  -  tulkojot no krievu valodas - plānprātiņš, vientiesis.
 Apzīmējums «jurodivij» cēlies no vārda «jurod», kurš senkrievu valodā nozīmēja, muāļ·is, neprātis. Ar jurodivij pareizticīgo vidē saprata cilvēku, kurš bija apustuļa Pāvila vārdiem sakot - jurodivij Kristus dēļ. Šie ļaudis ne vienmēr bija patiešām neprātīgi, kā pieņemts uzskatīt. Patiešām plānprātīgu cilvēku jurodivih starpā bija augstākais 40%, pārējie īstenībā nevis cieta no psihiskajiem traucējumiem, bet gan apzināti pieņēma jurodivogo tēlu.

     Jurodivie, tāpat kā mūki, brīvprātīgi atteicās no visiem dzīves labumiem «pasaulīga» (īpašuma, stāvokļa sabiedrībā un pat no asinsradniecības. Bet, atšķirībā no mūkiem, šie ļaudis nemeklēja vientulību, gluži pretēji, tie dzīvoja ļaužu starpā, īpaši daudz to bija pilsētās. Jurodivie ar savu piemēru, ar vārdiem un darbiem tiecās atraut  ļaudis no grēka. Itin bieži šie «neprāši» apgrozījās starp ļaudīm, kuri bija krituši sabiedrības  acīs.
    Tomēr svēto vientiešu uzvedība ne vienmēr piedienīga. Cilvēks, kas pieņēma jurodstvo, atmeta arī jebkuras pieklājības normas un kauna jūtas, kādos viņu var  raksturot šādi "Viņš iet kails (vai ģērbts ķēmīgās netīrās skrandās), nēsā dažādas dzelzs ķēdes, vārtās dubļos, pelnos un nemazgājas, publiski izkārnās, pārkāpj kārtību baznīcā un ārā, ar visu savu ārējo izskatu norāda uz piederību pie zemiskā, netīrā, šokējošā." Jurodivie varēja parodēt  apkārtējos notikumus, lai tādā veidā audzinātu un pārveidotu  ļaudis.

 Šī tēla pieņemšana PSRS hipiju vidū bija izplatīta tieši slāviskajā vidē. Jāatzīmē, ka hipiji, ka viena no populārākajām kristīgajām konfesijām hipiju vidū bija pareizticība. Viņi paši to saista ar līdzīgo ārējo izskatu dēļ - garmatainos un bārdainos hipijus bieži vien uz ielas ļaudis noturēja par batjuškām- pareizticīgo mācītājiem t.s. tētiņiem.

 Par šī tēla pastāvēšanu hipiju vidū mani pirms vairākiem gadiem pastāstīja viens no Rīgas vecākās paaudzes hipijiem Mihails Bombins:"Ir tāds apzīmējums -jurodivij- tas ir kaut kas ne no šejienes, viņš var staigāt kailām kājām, bija tādi kuri noziedās ar mēsliem, darīja kaut kādas tādas lietas, kas nav pieņemts sabiedrībā. Jurodstva elementi hipijiem neapšaubāmi piemita, tas bija sejā rakstīts, saplēsts apģērbs.. Es šuvu sev, ja to var saukt par šūšanu, atradu kartupeļu maisu, iztaisīju trīs caurumus, galvai un rokām,  un, izgāju uz ielas, vai atnesu šineli, apgriezu otrādi un ilgi staigāju šinelī. "

 Sabiedrība arī padomju laikos izturējās pret hipijiem tieši kā pret trakajiem. hipiji bija cilvēki, kas bieži ikdienas dzīvē skaitījās dīvaini, bet savējo vidū tika cienīti un ieņēma pavisam citu statusu.
 Aleksands Seržants stāsta: "Gari mati - tā bija katastrofa sabiedrībai, tu ej pa ielu un uz tevi skatās, trolejbusos, man bija saplēsti džinsi, gari mati un tādas kediņas, bet tām bija atlīmējusies zole un tās bija apsietas ar auklu, iekāpju trolejbusā - viņš ir slims, viņu vajag izdzīt no šejienes, viņš taču nav normāls viss trolejbuss sāka ņemties, tikai viens vai divi cilvēki teica, liekaties mierā, lai taču viņš paliek, nevienam viņš   neko nedara. Visi bija pret un viņi mani izgrūda no trolejbusa. Tas varēja būt kāds 1975, 76 ".

Ieva Brašmane, 60.gadu paadzes hipiju meitene: "Pret hipijiem izturējās izturējās sliktāk, nekā pret dzērājiem,  redz dzērāji tie arī bija slikti, bet viņi kaut kā ierakstījās, bija saprotami, cilvēkus parasti aizskar tas, kas nav saprotam un tas bija nesaprotams- kāpēc, kā, ja negribi naudu, ko tad gribi.."

   Par spīti šīm darbībām, hipiji nebūt netaisījās apgriezt matus, tieši otrādi, visādi centās no tā izvairīties, matu apgriešana bija pats sliktākais, kas varēja notikt.
 Arī šeit svarīgs bija artistiskuma, spēles elements  - jurodstvovatj savukārt nozēmē ākstīties, ērmoties, apzināti  tēlot muāļ·i.

   Tomēr jāatzīmē, ka izpratne par jurodivij tēlu nebija tik plaši izplatīta, kā frīkisms Rietumos,  hipiji viens otru tā nedēvēja, atšķirībā no hipijiem - frīkiem. Tas bija tikai viens no tēliem kurā hipiji redzēja savus priekštečus - līdzīgs kā piemēram Asīzes Francisks, vaganti, Jēzus Kristus, Buda, Diogens, kiniķi, Henrijs Toro. kuri tomēr nebija tik spilgti, kā jurodivij tēls.

Āprāta, neprāta izpratne hipiju vidē
 
   Interese par dažādām psihiskā novirzēm, ārprātu, neprātu radīja arī hipiju uzskats par prātu kā daļēju traucēkli brīvībai. Prāts - tā ir aprobežotība, ārprāts - brīvība. Neprāts, ārprāts bija viens no veidiem kā aiziet no reglamentētās sabiedrības. Ārprātīgs - tas ir faktiski nevadāms, nevadāms - tātad brīvs. Ārprāts kā simbols nepiederībai pie normālu cilvēku pasaules, saskanīgs ar vēlmi paust savu citādību.

Arī šajā gadījumā līdzīgi kā Rietumos tas ir simbolisks, izvēlēts neprāts. Arī šeit tas bija apzināti un jāatzīmē, ka tas bija mērķis un dalībnieki ar to arī lepojās, ka viņus uzskatīja par trakiem. Faktiski tā ir spēle ārprātā.
Bija arī dažādi izteicieni un slenga vārdi, kas raksturoja šo tendenci  - negribu mācīties - gribu ārstēties - ņehoču učitsa, hoču lečitsa, ar to parasti saprotot tieši ārstēšanos psihoneiroloģiskajā slimnīcā.  Šai vietai gan bija cits apzīmējums  - krēze, jeb krēzene ( angl. crazy - traks) .

 Pastāvēja arī vēlme atbrīvoties no racionālā saprāta ar narkotiku palīdzību. Dažādas halucinācijas jeb tā sauktie gļuki  bieži figurē hipiju folklorā.  Holotropā elpošana - atbrīvoties no prāta..
Faktiski hipijiem arī reizēm nācās patiešām saskarties ar psihoneroloģisko slimnīcu - parasti, lai atbrīvotos no armijas, līdz ar to bija izstudētas arī dažādas metodes, kā tēlot ārprātīgo. - tas bija koks ar diviem galiem -daudzi  lietojot zāles tiešām kļuva par šizofrēniķiem un atkarīgajiem.

  Līdz pat mūsdienām hipiju vidū ir pozitīva attieksme un patiesa iecietība pret dažādiem savādniekiem, arī pret tādiem dīvaiņiem, kuri savu dīvainību nav varbūt gluži izvēlējušies dabiskā ceāļ, bet tādi ir piedzimuši. Hipijiem vienmēr ir interese par dažādiem pilsētas dīvaiņiem, kas klīst pa pilsētu.  Gandrīz katrs hipijs  spēj pastāstīt un ar lepnumu stāsta stāstus par savu komunikāciju kar kādu patiesu dīvaini. Tā kā notika braucieni ar stopiem, klejošana pa pilsētām, tad šādas sastapšanās bija neizbēgamas.

Interesanti ir arī tas, hipiji sevi uztvēra kā svešiniekus attiecībā pret sociālo sistēmu un tajā paša laikā tomēr bija tajā iekļauti,  arī viņiem pašiem bija nepieciešamas,attiecības ar sabiedrību. Kā frīki vai jurodivijiem līdzīgi viņi labprāt devās uz publiskām vietām, lai izrādītos un mijiedarbotos ar sabiedrību.



 

Komentāri

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."