Savādnieka tēls hipiju kultūrā
Hipiju kustība izveidojās 20. gadsimta 60. gados un sākotnēji tā bija aktīva protesta kustība, kuras dalībnieku viens no pamatprincipiem bija novēršanās, aiziešana no sabiedrības. Hipijiem raksturīga noliedzoša attieksme pret dažādam sabiedrības normām un interese par atšķirīgo savādāko, var minēt gan zināma bērnišķības kulta veidošanos, gan vēlmi atbrīvoties no racionālā saprāta ar dažādu narkotiku palīdzību, gan interesi par Austrumu reliģijām.
Hipiji bija protesta kustība, kuras ideju pamatā bija sava veida nicinājums pret pilsonisko, jeb tā saukto pareizo - straight sabiedrību. Rietumos tas galvenokārt bija protests pret militārismu un protestantisko darba ētiku, patērētāju filozofiju. Padomju Savienībā tas bija protests pret komunismu, kā arī pret izveidojušos mietpilsoņu slāni. Lai arī, vismaz sākotnēji Rietumos hipiji veica arī dažādas politiskas aktivitātes, liela daļa no viņiem izvēlējās citu risinājumu - aiziešanu no šīs sabiedrības, norobežošanos, dropping out . Aiziešanu praktiski varēja veikt dažādi - dodoties uz Indiju, lietojot narkotikas, dzīvojot komūnā, nepiedaloties sabiedrības dzīvē. Tomēr viens no galvenajiem norobežošanās ieročiem bija tāda paštēla izveidošana, ko nepieņēma pati sabiedrība.
Par to arī runa šajā rakstā - par savādnieka, dīvaiņa paštēla izveidošanu hipiju vidē tieši ar divu konkrētu tēlu palīdzību, kas bija viens no mehānismiem, ar kuru aiziet no sabiedrības, izslēgt sevi no sabiedrības sociālās dzīves.
Frīki Rietumos
Rietumos līdz ar hipiju parādīšanos aktualizējās un mainījās termina
frīks nozīme (angl. freak - dīvainis, izdzimums).Frīkisma vēsture
Rietumos ir samērā sena. Par tā sauktajiem frīkiem - cilvēkiem ar
garīgām un fiziskām kroplībām, vai arī vienkārši atšķirīgiem cilvēkiem
interese bija gan karaļa galmos, gan cirkā. Notika tā sauktie frīkšovi,
cilvēki nāca skatīties uz šiem dīvaiņiem, tādējādi pārliecinoties par
savu normālumu. Frīkiem varēja arī nepiemist nekāda garīga vai fiziska
kroplība, tie varēja būt, piemēram, arī āfrikāņi. Cirkā savā ziņā
nodarbojās arī ar frīkisma konstruēšanu - jebkurš normāls cilvēks ar
kostīmu, uzvedības un rekvizītu palīdzību varēja pārtapt par frīku.
20.gadsimta 60.gados, līdz ar dumpīgās kontrkultūras izveidošanos
termins "frīks"zaudēja savu sākotnējo nozīmi. Daudzi no hipijiem bija
tik ļoti neapmierināti ar sabiedrību un valdību un priecājās būt
atšķirīgi no normālajiem. Viņi sāka paši sevi dēvēt par frīkiem,
uzskatīja šo apzīmējumu par sev vēlamu. Hipiji bija spilgts piemērs
frīkisma konstruēšanā, viņi labprātīgi pieņēma frīku tēlu. Jāpiezīmē,
ka Rietumos sākotnēji hipiji paši sevi apzīmēja tieši ar šo vārdu un
lietoja attiecinot uz sevi cik bieži vien iespējams. Kā frīki viņi bija
izstumti no sabiedrības un viņi lepojās ar to. Tas bija gadījums, kad
normāli cilvēki, bez psihiskām vai fiziskām novirzēm paši sevi padarīja
par frīkiem, dīvaiņiem, labprātīgi paši sevi izraidīja no sabiedrības.
Pārsteidzoši, ka tas bija ļoti viegli panākams - puišiem faktiski
pietika izaudzināt garus matus. Gari mati bija un ir viens no
svarīgākajiem hipiju ārējiem simboliem - daudznozīmīgs - gan kā
protests pret karu (armijā ir īsi mati), gan kā protests pret dzimumu
lomām (gari mati pirms tam pārsvarā bija sievietēm), gan savā ziņā
parādīja hipiju interesi par misticismu un garīgumu - matus viņi
uztvēra kā antenas, kas ļauj labāk sazināties ar kosmosu. Protams, tam
pievienojās arī pārējais ārējais tēls un uzvedība, bet parastam
cilvēkam, kurš neko nezināja ne par hipiju apģērbu un idejām, pilnīgi
pietika ar gariem matiem, lai viņš saprastu, ka šis cilvēks ir
svešinieks, dīvainis. Garmatainos jauniešu izmeta no skolām, nebija
iespējams atrast labus darbus.
Jāatceras arī, ka vēsturiski frīki faktiski bija aktieri, frīkšovu
dalībnieki - reizēm piespiedu kārtā, reizēm labprātīgi. Arī šis aspekts
hipijiem bija pieņemams, jo šī kustība ar saviem košajiem tērpiem,
garajiem matiem centās pievērst sev uzmanību un ceļojošos aktierus un
cirka māksliniekus daļēji uzskatīja par saviem priekštečiem. Arī hipiji
veidoja ielu teātra trupas.
Termins frīks turpmāk vairs netika vienādots ar psihisko nespēju vai
nenormalitāti, bet to pielietoja jau citos veidos. Šīs izmaiņas pastāv
līdz pat mūsu dienām un reizēm šo vārdu lieto ar pozitīvu nozīmi.
Šobrīd apzīmējumu frīks plaši pielieto, lai raksturo neparastu
personību. Pielietojums, lai ar šo vārdu apzīmētu cilvēku, kurš ir ar
fiziskiem vai garīgiem defektiem faktiski nav pieļaujams un mūsdienās
tiek uzskatīts par aizvainojošu. Šobrīd šis jēdziens tiek atiecināts uz
cilvēkiem, kuri paši sevi veido par dīvaiņiem - ar pīrsinga, implantu,
tetovējumu vai kā cita palīdzību. Parasti šo apzīmējumu lieto dažādās
alternatīvās sabiedrības kopienās. Vēl aizvien tas tiek aktīvi izmantot
tieši šādā nozīmē un reizēm pauž arī sociālu atzinību.
Svētie vientieši PSRS
Dažus gadus pēc pirmo hipiju parādīšanās Rietumos, līdz ar pirmajām
publikācijām padomju presē par hipijiem Rietumos, arī bijušās PSRS
teritorijā izveidojās hipiju kustība, kas skaitliski bija mazāka un
mazāk vērsta uz aktīvu protestu, toties tā pastāvēja kā vienota kopiena
daudz ilgāk, līdz pat PSRS sabrukumam.
Arī starp PSRS hipijiem savādnieka, dīvaiņa tēls bija populārs, arī
saistīts ar aiziešanu no sabiedrības. PSRS šī aiziešana parasti
izpaudās kā vienkārša darba pildīšanu arī tad, ja cilvēka intelektuālās
spējas bija augstas - sargs, gāze, kurinātājs, pastnieks utt.
Gribētu minēt līdzīgu tēlu, ko PSRS hipiji ņēma sev par piemēru,
līdzīgi kā rietumos frīku. Slāvu kultūrā izsenis pazīstams tēls, ko
dēvē par jurodivij - tulkojot no krievu valodas - plānprātiņš, vientiesis.
Apzīmējums «jurodivij» cēlies no vārda «jurod», kurš senkrievu valodā nozīmēja, muāļ·is, neprātis. Ar jurodivij pareizticīgo vidē saprata cilvēku, kurš bija apustuļa Pāvila vārdiem sakot - jurodivij Kristus dēļ. Šie ļaudis ne vienmēr bija patiešām neprātīgi, kā pieņemts uzskatīt. Patiešām plānprātīgu cilvēku jurodivih
starpā bija augstākais 40%, pārējie īstenībā nevis cieta no
psihiskajiem traucējumiem, bet gan apzināti pieņēma jurodivogo tēlu.
Jurodivie, tāpat kā mūki,
brīvprātīgi atteicās no visiem dzīves labumiem «pasaulīga» (īpašuma,
stāvokļa sabiedrībā un pat no asinsradniecības. Bet, atšķirībā no
mūkiem, šie ļaudis nemeklēja vientulību, gluži pretēji, tie dzīvoja
ļaužu starpā, īpaši daudz to bija pilsētās. Jurodivie
ar savu piemēru, ar vārdiem un darbiem tiecās atraut ļaudis no grēka.
Itin bieži šie «neprāši» apgrozījās starp ļaudīm, kuri bija krituši
sabiedrības acīs.
Tomēr svēto vientiešu uzvedība ne vienmēr piedienīga. Cilvēks, kas pieņēma jurodstvo, atmeta arī jebkuras pieklājības normas un kauna jūtas, kādos viņu var raksturot šādi "Viņš
iet kails (vai ģērbts ķēmīgās netīrās skrandās), nēsā dažādas dzelzs
ķēdes, vārtās dubļos, pelnos un nemazgājas, publiski izkārnās, pārkāpj
kārtību baznīcā un ārā, ar visu savu ārējo izskatu norāda uz piederību
pie zemiskā, netīrā, šokējošā." Jurodivie varēja parodēt apkārtējos notikumus, lai tādā veidā audzinātu un pārveidotu ļaudis.
Šī tēla pieņemšana PSRS hipiju vidū bija izplatīta tieši slāviskajā
vidē. Jāatzīmē, ka hipiji, ka viena no populārākajām kristīgajām
konfesijām hipiju vidū bija pareizticība. Viņi paši to saista ar
līdzīgo ārējo izskatu dēļ - garmatainos un bārdainos hipijus bieži vien
uz ielas ļaudis noturēja par batjuškām- pareizticīgo mācītājiem t.s.
tētiņiem.
Par šī tēla pastāvēšanu hipiju vidū mani pirms vairākiem gadiem
pastāstīja viens no Rīgas vecākās paaudzes hipijiem Mihails Bombins:"Ir
tāds apzīmējums -jurodivij- tas ir kaut kas ne no šejienes, viņš var
staigāt kailām kājām, bija tādi kuri noziedās ar mēsliem, darīja kaut
kādas tādas lietas, kas nav pieņemts sabiedrībā. Jurodstva elementi
hipijiem neapšaubāmi piemita, tas bija sejā rakstīts, saplēsts
apģērbs.. Es šuvu sev, ja to var saukt par šūšanu, atradu kartupeļu
maisu, iztaisīju trīs caurumus, galvai un rokām, un, izgāju uz ielas,
vai atnesu šineli, apgriezu otrādi un ilgi staigāju šinelī. "
Sabiedrība arī padomju laikos izturējās pret hipijiem tieši kā
pret trakajiem. hipiji bija cilvēki, kas bieži ikdienas dzīvē skaitījās
dīvaini, bet savējo vidū tika cienīti un ieņēma pavisam citu statusu. Aleksands Seržants stāsta:
"Gari mati - tā bija katastrofa sabiedrībai, tu ej pa ielu un uz tevi
skatās, trolejbusos, man bija saplēsti džinsi, gari mati un tādas
kediņas, bet tām bija atlīmējusies zole un tās bija apsietas ar auklu,
iekāpju trolejbusā - viņš ir slims, viņu vajag izdzīt no šejienes, viņš
taču nav normāls viss trolejbuss sāka ņemties, tikai viens vai divi
cilvēki teica, liekaties mierā, lai taču viņš paliek, nevienam viņš
neko nedara. Visi bija pret un viņi mani izgrūda no trolejbusa. Tas
varēja būt kāds 1975, 76 ".
Ieva Brašmane, 60.gadu paadzes hipiju meitene: "Pret
hipijiem izturējās izturējās sliktāk, nekā pret dzērājiem, redz
dzērāji tie arī bija slikti, bet viņi kaut kā ierakstījās, bija
saprotami, cilvēkus parasti aizskar tas, kas nav saprotam un tas bija
nesaprotams- kāpēc, kā, ja negribi naudu, ko tad gribi.."
Par spīti šīm darbībām, hipiji nebūt netaisījās apgriezt matus,
tieši otrādi, visādi centās no tā izvairīties, matu apgriešana bija
pats sliktākais, kas varēja notikt.
Arī šeit svarīgs bija artistiskuma, spēles elements - jurodstvovatj
savukārt nozēmē ākstīties, ērmoties, apzināti tēlot muāļ·i.
Tomēr jāatzīmē, ka izpratne par jurodivij
tēlu nebija tik plaši izplatīta, kā frīkisms Rietumos, hipiji viens
otru tā nedēvēja, atšķirībā no hipijiem - frīkiem. Tas bija tikai viens
no tēliem kurā hipiji redzēja savus priekštečus - līdzīgs kā piemēram
Asīzes Francisks, vaganti, Jēzus Kristus, Buda, Diogens, kiniķi,
Henrijs Toro. kuri tomēr nebija tik spilgti, kā jurodivij tēls.
Āprāta, neprāta izpratne hipiju vidē
Interese par dažādām psihiskā novirzēm, ārprātu, neprātu radīja arī
hipiju uzskats par prātu kā daļēju traucēkli brīvībai. Prāts - tā ir
aprobežotība, ārprāts - brīvība. Neprāts, ārprāts bija viens no veidiem kā aiziet no reglamentētās
sabiedrības. Ārprātīgs - tas ir faktiski nevadāms, nevadāms - tātad
brīvs. Ārprāts kā simbols nepiederībai pie normālu cilvēku pasaules,
saskanīgs ar vēlmi paust savu citādību.
Arī šajā gadījumā līdzīgi kā Rietumos tas ir simbolisks, izvēlēts
neprāts. Arī šeit tas bija apzināti un jāatzīmē, ka tas bija mērķis un
dalībnieki ar to arī lepojās, ka viņus uzskatīja par trakiem. Faktiski
tā ir spēle ārprātā. Bija arī dažādi izteicieni un slenga vārdi, kas raksturoja šo
tendenci - negribu mācīties - gribu ārstēties - ņehoču učitsa, hoču
lečitsa, ar to parasti saprotot tieši ārstēšanos psihoneiroloģiskajā
slimnīcā. Šai vietai gan bija cits apzīmējums - krēze, jeb krēzene (
angl. crazy - traks) .
Pastāvēja arī vēlme atbrīvoties no racionālā saprāta ar narkotiku
palīdzību. Dažādas halucinācijas jeb tā sauktie gļuki bieži figurē
hipiju folklorā. Holotropā elpošana - atbrīvoties no prāta.. Faktiski hipijiem arī reizēm nācās patiešām saskarties ar
psihoneroloģisko slimnīcu - parasti, lai atbrīvotos no armijas, līdz ar
to bija izstudētas arī dažādas metodes, kā tēlot ārprātīgo. - tas bija koks ar
diviem galiem -daudzi lietojot zāles tiešām kļuva par šizofrēniķiem un
atkarīgajiem.
Līdz pat mūsdienām hipiju vidū ir pozitīva attieksme un patiesa
iecietība pret dažādiem savādniekiem, arī pret tādiem dīvaiņiem, kuri
savu dīvainību nav varbūt gluži izvēlējušies dabiskā ceāļ, bet tādi ir
piedzimuši. Hipijiem vienmēr ir interese par dažādiem pilsētas
dīvaiņiem, kas klīst pa pilsētu. Gandrīz katrs hipijs spēj
pastāstīt un ar lepnumu stāsta stāstus par savu komunikāciju kar kādu
patiesu dīvaini. Tā kā notika braucieni ar stopiem, klejošana pa
pilsētām, tad šādas sastapšanās bija neizbēgamas.
Interesanti ir arī tas, hipiji sevi uztvēra kā svešiniekus attiecībā
pret sociālo sistēmu un tajā paša laikā tomēr bija tajā iekļauti, arī
viņiem pašiem bija nepieciešamas,attiecības ar sabiedrību. Kā frīki vai
jurodivijiem līdzīgi viņi labprāt devās uz publiskām vietām, lai
izrādītos un mijiedarbotos ar sabiedrību.
|