Uz Sākumu arrow Mūzika arrow Igijs Pops. Man vajag vairāk.I daļa
Citas lietas
Praktiski ieteikumi
Resistance!
Labas grāmatas
Labas filmas
Mūzika
Mūsu bibliotēka
- - - - - - -
Mūzu mājoklis
- - - - - - -
Viesu grāmata
Forums
Šajās dienās:
21.08. 1968. Padomju karaspēks iebrūk āŒehoslovākijā.
17.09. Kena Kīzija dzimšanas diena
18.09. Džimija Hendriksa nāves diena
Ieskaties galerijā!
Jaunākās galerijas
Yaga gathering (42 bildes)
Tikšanās pie madonas 2009 (77 bildes)
Umkas koncerts (9 bildes)
Hipiju ferma (30 bildes)
Pasākumi 2009 (0 bildes)
Jaunākais forumos
Hipiji,lv jaunā lapa!
Igijs Pops. Man vajag vairāk.I daļa Drukāt E-pasts
Uzrakstīja Autors Igijs Pops, tulkoja Paklīdenis   
29.10.2006
5. decembrī Rīgā paredzēts  pankroka vectētiņa Igija Popa koncerts, mūsuprāt, tas ir ko vērts ! Mēs tupinājumos publicēsim fragmentus no Igija Popa autobigrāfiskā romāna "I NEED MORE  (THE STOOGES AND OTHER STORIES BY  IGGY POP WHIT ANNE WEHRER.  N.Y.  1982). Liels paldies tulkotājam Paklīdenim, kurš šos tekstus no žurnāla Zabriski Rider ar žurnāla laipnu atļauju pārtulkoja latviski.

Tiek meklēts slepkava.


           Jā, Stooges laikos ar mani notika trakas lietas. Tā reiz visu nakti mēs ar roud- menedžeri Džonu Adamsu ''slēpojām pa sniedziņu''. Džons bija jauks puisis. Narkomāns. Patiesībā toreiz, 1970. gadā, grupa jau sāka izjukt. Es dzīvoju 26- tajā stāvā, mazītiņā istabiņā 26G, kura nebija daudz lielāka par adatiņu, kuru mēs lietojām. Vienīgajā Annarboras pilsētiņas debesskrāpī, pašā augšējā stāvā. Lūk tur man arī bija jādzīvo. Es taču esmu dziedātājs, frontmens, kā tāds lai nedzīvotu pašā augšā. Mums visiem vajadzētu dzīvot pašā augšā.
 
Tātad, sēžu visu nakti uz kokaīna, jau gaisma sāk aust. No loga redzama visa pilsēta, mēs ar Džonu vērojam, kā pamazām iekustās diena, kā pa ielām sāk braukalēt policijas mašīnas- sākumā divas, tad trīs, vēlāk sešas- it kā pa upi vilktu tīklu- brideni Viņi velk, bet mēs novērojam. Mums, man un Stooges, vienmēr bijušas īpatnējas attiecības ar varas pārstāvjiem un policiju, tāda mīlestības un naida sintēze. Nu un sēžam, vērojam un prātojam: tu padomā tikai, tu paskaties tikai, kādu grib noķert, interesanti ko viņi tur ķersta, ko šis sastrādājis, bla- bla bla un tā tālāk.

            Bet negulēju es arī tāpēc, ka bankas atvērās tikai deviņos, bet man vajadzēja dabūt skaidru naudu par čeku bankā pāri ielai, un ar šo banku es vienmēr sadarbojos, jo rokmūzikā vienmēr vajadzīga ātra nauda, sevišķi pie mana dzīvesveida. Toreiz viss bija savādāk, nekādas koncerttūres -mēs spēlējām pa brīvdienām. Spēlējām mēs savu mežonīgo mūziku, mūs uzaicināja, mums samaksāja, nekāda menedžmenta, nekādu aģentu. Vispār jau bija gan kaut kāds aģents, bet tikai tā, vārda pēc, reiz atsūtīja man simts dolārus, kad  pirmo reizi ārstējos no vielām.

            Tā nu mēs skatāmies kā kopi ņemās, un pa to laiku ir jau deviņi un man jāiet uz banku, jo taisos savākt savas elektroērģeles un īrētā mašīnā braukt uz Detroitu. Vispār mašīnu var uzskatīt arī par zagtu, jo īrēju tikai uz dienu, bet braucu mēnesi. Ford Galaxy- tas ir ātrums, un ātrums ir svarīgi.

            Kāpju lejā uz banku, acu zīlītes basketbola bumbas lielumā. Esmu nu ļoti TĀDĀ stāvoklī, ar garām piedurknēm un stāvu rindā bankā- tāds zemes pelēkuma krāsas čalītis, izkāmējis, bet ļoti apgarots, acu zīlītes milzīgas, gari, taisni, kastaņbrūni mati. Apģērbies kā visi ''Levisā'', tikai piedurknes, piedurknes kā vienmēr garas.

             Stāvu lai saņemtu 3000 baksus. Nervozēju: spilgta saules gaisma, nu un vispār. IENĪSTU rindas, lai arī kādas tās nebūtu. Stāvu uzvilcies: ienīstu atrasties starp normāliem ļautiņiem, sevišķi kaut kādos ofisos un visādos lietišķos kabinetos. Pēkšņi kreisajā pusē jūtu tādu kā pakavu klaboņu. Pagriežos uz to pusi, un šajā brīdī bankā mērķtiecīgā riksītī ielido divi trenēti brašuļi lētos uzvalciņos, kārtīgiem, īsiem matiņiem. Agrs rīts, bankā pilns cilvēku, burzma, un varat iedomāties, viņi nesas man virsū, tieši man virsū, un klusām, ne vārda nesakot , sagrābj mani, paceļ gaisā un stiepj uz izeju.Es arī neko nesaku. Esmu galīgi apjucis. Fiksi atrauj mašīnas durvis, un nosviež mani uz pakaļējā sēdekļa. Esmu burtiski pārakmeņojies. Pārakmeņojies! No šausmām. Viss, domāju koncerts nospēlēts! Noķēruši mani, es biju pilnīgi pārliecināts, ka mani noķēruši. Nespēju iedomāties, kas tagad būs ,un sāku jukt prātā. ''Ko es esmu izdarījis? Ko izdarījis? Par ko mani apsūdz?'' Klusē.

             Izrādās, meklē slepkavu. Tā kā šoreiz es biju arestēts par slepkavību. Meklēja slepkavu un es tieši atbildu aprakstam. Laba skola jaunam muzikantam: nav ko slaistīties apkārt vienam pašam.
             Pa ceļam uz iecirkni, kārtīgāk ieskatījušies un vēlreiz pārbaudījuši pazīmes pa rāciju, šie saprata, ka kļūdījušies. Saprata, ka ir kļūdījušies, bet nolēma katram gadījumam mani kārtīgāk pārbaudīt. Tajos laikos, sešdesmito gadu beigās, pat septiņdesmito gadu sākumā šitā Mičigāna bija īsti policejisks štats. Esmu apbraukājis visu pasauli, bet tādu fašismu kā te, nekur neesmu redzējis, ja nu vienīgi Krievijā.

          Šie noteikti bija sadomājušies: visa pilsētiņa ir atdota mums, ko gribam, to daram. Dīvaini, tāpēc ka citādi Annarborai, nebija nekādas vainas, jauka Vidējo Rietumu pilsētiņa, pilna ar miermīlīgiem ļautiņiem, bet atdota  kaut kādu mēnessērdzīgo varā.
          Nu un tad šie vēl ieraudzīja celiņus uz rokas, jo toreiz es vēl biju tik neaptēsts, ka ''dzinu pa lielajām rorēm''. Un es biju traki salietojies un ārkārtīgi sabiedēts. Stooges mājas telefons bija atslēgts, Džons ''izrubījies'', bet man pat advokāta nebija.

          Galu galā viņi paziņoja, ka atlaidīs mani, ja atļaušu tiem pārmeklēt savu dzīvesvietu. Ja es to nebūtu āļvis, šie mani iespundētu uz 72 stundām, bet priekš lietotāja tas ir par ilgu. Es piekritu.
           Atbraucām pie manis: seržants, leitnants un es. Neko nosodāmu jau neatrada- tikai veselu kaudzi metadona, bajānus, adatas un citus niekus izmētātus pa grīdu. Par cik, par utīm un līdzīgām parādībām cietumā neliek- tolaik es biju visai nevīžīgs un personīgā higiēna nebija mana stiprā puse- tad iesēdināt mani īsti nebija par ko, lai gan policisti uzskatīja, ka materiāla pietiek: metadons, šļirces, utt., pie tam receptes  arī nebija.

          Tā nu viņi kādas divas stundas mani apstrādāja, lai nostučītu savus draugus, lai izdotu kādus vārdus, adreses. Un dienas beigās es sev ļoti iepatikos, jo sapratu, ka nespēju nevienu nodot, lai ko tas man maksātu. Biju pārliecināts, ka iesēdināt mani bija viegli. Tikko kā Džonu Sinklēru bija iesēdinājuši uz dažiem gadiem par pāris kāsīšiem, un noķerdami mani, detektīvi dabūtu pauagstinājumu. Bet nodot draugus bija pāri maniem spēkiem. Un vispār, man un manai grupai Stooges svarīgākais bija tieši draudzība. Draudzība kā muzikālais stils bija daudz būtiskāk nekā tas, vai mēs spēlējam blūzu, vai ne blūzu, vai ko citu. Mēs bijām draugu grupa. Bet menti izrādās, blefoja.

     Nedaudz par sevi pašu.

    Kaut kas jau jāpastāsta arī par sevi. Esmu mācījies high school . Divdesmit gadu vecumā man bija sava grupa Stooges un es gribēju tajā dziedāt un sacerēt dziesmas, un tādā garā. Neviens no mums nebija labs muzikants- es biju labs buņģieris, bet tas jau nenozīmē būt dziedātājam, vai ne?
Pārējie spēlēja grupā ''Dirty Shames'' ( Netīrais kauns). Viņi spēlēja pēc platēm, tās notis kuras zināja. Kuras notis nezināja, tās izlaida. ''Dirty Shames'' - VIENAS NOTS SAMBAS ansamblis.

    Nu tātad, mēs izveidojām grupu, un vairākus mēnešus neko nedarījām, tikai pāļpājām. Patiesībā es puišus varēju savākt uz mēģinājumu tāpēc, ka ņēmu līdz zāli vai hašu. Mēs bijām jauni un tikko bijām sākuši pīpēt, paši zināt kā tas sākumā patīk. Mēģināt sākām ziemā un es dzīvoju pie vecākiem, jo nebija naudas. No rītiem uz galda atradu mātes atstātos divarpus dolārus. Mēs dzīvojām treileru stāvvietā, piecas jūdzes cauri visai pilsētai līdz Ronijam un Skotam Eštoniem- basistam un bundziniekam. Desmit jūdzes ar autobusu,tālāk ar kājām. Satinos siltāk, liku kabatā mazliet zāles, vai kas nu kuru reizi bija. ā»oti nopietni izturējos pret mēģinājumiem. Biju ambiciozs zēns. Vienmēr gribēju būt pašā virsotnē, pats slavenākais, pats populārākais. Tātad pusjūdzi kājām caur sniegiem līdz pieturai, četrdesmit minūtes ar autobusu un vēl desmit līdz viņu mājām.

    Spēlēt vajadzēja kaut cik rītam līdzīgā laikā, tāpēc, ka pusčetros no darba atgriezās māte un viņa nepieāļva skaļu mūziku, viņa gribēja atpūsties. Taču šie puiši bija visslinkākie sivēni no visiem mazgadīgajiem noziedzniekiem. Pilnīgi izlaisti, māmiņu izlutināti- baltmaizīte, šokolādīte un tādas lietas. Viens no viņiem, Deivs, tā arī samaitājās līdz nāvei. Tas bija šausmīgi. Viņš bija pārāk piedzēries, lai dzīvotu.

    Veikušam visu to ceļu, man vēl vajadzēja piespiest viņus atvērt, jo gulēt šie taisījās līdz pat pusdienlaikam. Viņi guļ, bet es zvanu, zvanu, zvanu. Nācās ņemt dārza šļūteni, un liet logos, mest akmeņus, aurot visu ko, mest sniega pikas. Un kad visbeidzot tiku iekšā, nācās viņus modināt vēl vairākas reizes. Tādi kaprīzi, nekādi negribēja pamosties. Nācās uzlikt dažas skaņuplates, lai būtu viņos daudz maz sajēgas. Vēlāk sāka piestaigāt Deivs, viņš dzīvoja netālu. Bet tajos laikos mēs bijām trijatā: es Ronijs un Skots. Beidzot ap diviem viņi man jau bija gatavi spēlēt, un mēs kāpām lejā pagrabā. Nokāpuši pagrabā, izslēdzām gaismu, un tad puiši pa īstam sakoncentrējās, lai dotu mūziku- kaut ko tādu fantastisku. Viņi bija pilnīgi brīvi, nedisciplinēti, sabojāti, noziedzīgi puišeļi, viņi lieliski prata skatīties televizoru vai meistarot mākslas darbus, visādas kolāžas no reklāmu plakātiem un tamlīdzīgi. Pilnīgi skaidrs, ka kaifs bija galvenais priekšnoteikums- sākumā vēl tikai zāle.

    Viņi lieliski prata pasapņot, skatīties īstus sapņus, visu to ar ko bagāti ir mani putekļainie, Vidējie Rietumi. Zudusī pasaule. No šejienes, no amerikāņu Vidējiem Rietumiem, nākuši daudzi revolucionāri prāti. Par šo tēmu ļoti labi izteicies Pits Taunsends: būt spilgtai personībai Vidējos Rietumos jābūt ļoti grūti, tā tev nav Londona vai Ņujorka, kur tev visu laiku ieliek, rīvējas gar tevi, dzēš visas ilūzijas. Lai Ņujorkā saprastu, kas tu esi, vienkārši pamazām jānoskaidro, kas tu NĒESI. Ilūzijas zūd. Ja tu kaut ko proti ļoti labi, lielā pilsētā atradīsies tūkstošiem cilvēku, kuri to prot labāk par .tevi; bet tādā putekļainā izgāztuvē kā Annabora, Mičigānas štats, vissīkākais ģēnijs viegli kļūst par gaišāko prātu apgabalā- par purva Supemenu.

    Tā lūk mēs sākām mēģināt, sākām radīt grupu Stooges, 1967. gadā. Nokāpuši pagrabā, nekāda apgaismojuma, izņemot Ziemassvētku lampiņu virteni, un mazu lampiņu uz grīdas, un es spēlēju uz havajiešu ģitāras , īpašā, paša izdomātā veidā, tā lai vienlaicīgi izdabūtu divas skaņas, kā lidmašīna. Nezinu kā lai vēl to nosauc: nu līdzīgi kā lidmašīnas rūkoņa. Agrīnais Stooges skanējums daudz vēlāk kļuva par agrīno Sex Pistols skanējumu. Tātad tā es spēlēju, bet Rons spēlēja basu, bet Skotiju es iemācīju sist bungas, kuras pats arī sameistaroju. Mēs gan jutām, ka vajag viņam nopirkt īstas, bet es jau veselu mēnesi biju nostrādājies divos darbos: vienā pārdevu hamburgerus, kolu, frī kartupeļus, bet otrajā strādāju nocenoto skaņuplašu veikala noliktavā Annarborā, un šis mēnesis jau bija izsmēlis visas manas iespējas. Biju sapelnījis mazam pastiprinātājam Fender Princeton un vēl arī pastiprinātājam Kustom, kurš gan skanēja draņķīgi, toties izskatījās tā, ka es kā tāds īsts laucinieks- nēģeris nespēju atturēties nenopircis. Pēc šiem pirkumiem atklāju, ka vairāk strādāt nav manos spēkos, tā kā nācās iztikt bez bungām.

   Izgāztuvē biju savācis tukšas 55 galonu benzīnmucas un pārvērtis tās sitamajos instrumentos.
Skotijs dragāja pa tām no visa dulluma: skanēja kā pērkondārdi, kā zemestrīce. Apgleznotas arī tās bija visādām neķītrībām, bet no priekšpuses bija uzzīmēta indiešu mīlestības un pārdzimšanas simbolika. (Redziet Stooges bija divas būtības, viena no tām galīgi draņķīga, nelietīga, ar noslieci uz fašismu un vardarbību). Tā nu mēs sākām spēlēt- ļoti skaļi, ļoti ātri, neapstājoties un variējot tēmu. Tajos laikos tas bija tīrs instrumentāls, it kā džezs būtu sajucis prātā. ā»oti ziemeāļfrikānisku cilšu skanējums, pie tam ļoti elektrizēts.

    Tā mēs bliezām kādas desmit minūtes. Tad atkal sākām appīpēties. Vēl pēc desmit minūtēm visi sāka čīkstēt: ''Vai, vai, fū, kā esam noguruši''. Taču tas, ko mēs šajās desmit minūtēs bijām ielikuši bija tik pirmatnēji mežonīgs, ka zeme noraustījās, atvērās un aprija visu nejēdzīgo realitāti.
    Mūs neuztrauca ne dziesmu sacerēšana, ne akordu virknējumi. Ne par ko tādu es neinteresējos līdz pienāca laiks ierakstīties: parakstījis kontraktu, es nolēmu iemācīties rakstīt dziesmas- nu un arī iemācījos.
    Mūsu mūzika bija mainīga, ekstremāli konceptuāla. Mums vispār bija tikai viena dziesma, kas saucās ''Uzskrūvējies'', vai arī mēs mainījām nosaukumu uz ''Astmas lēkme'', ''Atā nejēgas'' vai kaut kādu tur ''Jēzus mīl Stooges''. Tādā veidā bla-bla- bla viss arī sākās.

    Visbeidzot mēs nolēmām, ka mums nepieciešama sava māja normāliem mēģinājumiem. Citādi kā redzat, laiks un nauda tērējās nelietderīgi. Un tad mums parādījās tā māja Mičigānas  Universitātes teritorijā. Brīnišķīga, veca māja, kokiem apstādītā alejā. Pēc nedēļas virtuve tika aiznaglota. Tas bija tipisks rokmuzikantu miteklis, tikai mēs nebijām rokeri. Diez vai mēs spētu nospēlēt kaut ko no āŒaka Berija.

    Māja- tā bija pavisam cita lieta. Mēs turpinājām meklēt savu skaņu. Mēs nezinājām ar ko sākt, kamēr nebijām dzirdējuši Hariju Pārču. Mēs klausījamies Harija Pārča plati (ja nezinat- pameklējiet) kopā ar četriem pieciem draugiem, Rons lēkāja pa māju pārģērbies par kupraini, izraisīdams poltergeistu, mēs gaudojām līdzi Pārčam kā spoki, priecājamies, aizslēdzām visas durvis, ieslēdzām un izslēdzām gaismu. Viens no viesiem, Kregs Sazerlends, kaut kur bija sadabūjis LSD, un mēs to nomēģinājām. Viņam pašam bija neveiksmīgs trips un nakti viņš pavadīja krūmos. Vēl viņam bija dārga ģitāra,  bet spēlēt viņš gan nemācēja, un varu derēt, ka nemāk vēl joprojām.           
              -
    Mūs apvainoja, ka esam pārāk nedraudzīgi. Taisnīgi, bet visas labās komandas cenšas dzīvot noslēgti. Man vienmēr paticis dzīvot vīriešu kompānijā. Pat ar savu komandu vienā mājā ir labi. Kad gribās uzspēlēt mūziku, vai vēl kaut ko, labi ka apkārt ir draugi, tuvas attiecības. Ekonomiski izdevīgi un vispār noderīgi.
  (Turpinājums trešdien, 1.novembrī)
Komentāri
Only registered users can write comments!

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."

 
< Prev   Next >
 
© 2019 Hipiji.lv