Uz Sākumu arrow Mūzika arrow Igijs Pops. Man vajag vairāk. II daļa
Citas lietas
Praktiski ieteikumi
Resistance!
Labas grāmatas
Labas filmas
Mūzika
Mūsu bibliotēka
- - - - - - -
Mūzu mājoklis
- - - - - - -
Viesu grāmata
Forums
Šajās dienās:
03.07. 1971 - Džima Morsiona nāves diena
19.07. 19. jūlijs - vispasaules Mamudistu diena!
23.07. Hailes Selasjē dzimšanas diena
Ieskaties galerijā!
Jaunākās galerijas
Yaga gathering (42 bildes)
Tikšanās pie madonas 2009 (77 bildes)
Umkas koncerts (9 bildes)
Hipiju ferma (30 bildes)
Pasākumi 2009 (0 bildes)
Jaunākais forumos
Hipiji,lv jaunā lapa!
Igijs Pops. Man vajag vairāk. II daļa Drukāt E-pasts
Uzrakstīja Igijs Pops, tulkoja Paklīdenis   
03.11.2006
Pirmais sex.

    Tieši šajā mājā es pirmo reizi dabūju nodrāzties. Pie mums pastāvīgi nāca meitenītes, bet personīgi es nedrāzos līdz divdesmit gadu vecumam. Tā, paberzēties ap kādu caur džinsiem, vai pieķert kādai feinai pakaļai bija patīkami, bet vairāk neko es arī negribēju. Bija viena draudzene,vispār jau tā bija āŒaka draudzene, bet viņa meta acis uz mani. Viņas  bieži uz mani lūkojās: bundzinieks, un vispār, puisis jauns, kāpēc nepamēģināt. Bet šitā bija jau beigusi institūtu, viņai bija 25, kas man toreiz likās vecuma galējā robeža. Kad tev ir 20, tu domā: 25- ak Dievs, cik senils vecums!
Tā vai citādi, bet viņa man piecirta. Nezinu, bet nemīlu drāzt meičas, kurām jau ir bērns. Nu nepatīk, un viss. Neveikli kaut kā viņam blakus atrasties, un var kļūt greizsirdīgs uz šo bērnu. Viņas bērns gan bija visai simpātisks, un viņa pati bija jauka, atnākusi gatavoja omleti. Tātad aplidoja mani. Viņa gribēja lai izdrāžu viņu. Reiz mēs maigojāmies uz dīvāniņa viņas istabā un viņa man saka:''Kāpēc tu negribi iet līdz galam?'' Es aplauzos. Beigu beigās kādu nakti manā istabiņā- man bija tāda dīvaina istaba ar mazu balkoniņu. Es tur kakāju, uz tā balkoniņa, un atstāju lai sakalst. Un visas mēbeles manā istabā, ieskaitot divas gultas kustējās un šķiebās. Es no visa tā biju izveidojis labirintu, tā ka tālāk par divām- trijām pēdām vienā virzienā, nevarēja redzēt. Savdabīga bija istabiņa. Viņa bija atnesusi labu zāli. Toreiz es maz pīpēju marihuānu, un tā stipri iedarbojās.

    Es tikko biju sācis pīpēt, gan cigaretes, gan zāli un kļuvu dikti priecīgs. Man vienmēr bijusi astma un es nedrīkstēju smēķēt. Tad, kādu dienu gāju pa ielu, un kāds man iepūta dūmus tieši sejā, tas bija rudenī, pašā sliktākajā astmātiķu sezonā. ''O, dūmi, viss, tūlīt nokritīšu!''- bet nekā tamlīdzīga, nekas nenotika. AHĀ!- nodomāju es. Un nekavējoties sāku pīpēt pāris paciņu ''Camel'' dienā, kas priekš manis gan bija ļoti kaitīgi, vēl tagad man gadās lēkmes.

    Mēs bijām uz balkoniņa- par godu viņas atnākšanai visus mēslus biju novācis un iznesis tur guļamo. ''Tas'' izrādījās nebija sarežģīti, un es pat pilnībā nesapratu, kas notiek. Kaut kādā veidā viņai visu izdevās izdarīt pašai. Un tad es beidzu. Tālāk viss bija kā sapnī: ne vārda neteicis pielēcu kājās, noskrēju pa trepēm, uzlēcu uz viņas velosipēda un trakā ātrumā aiztraucos prom. Es biju tik uzskrūvētā stāvoklī, ka nogriezos ne uz to pusi, ietriecos automašīnā, pārlidoju tai pāri un piezemējos uz kājām.


    Mums paveicās.

    Kādureiz mums bija māja, šī lauku māja, un es bieži par to domāju. Ziniet, es esmu diezgan jūtīgs cilvēks, labi audzināts... vispār mīlu cilvēkus, ziniet, tāds kārtīgs jauneklis. No otras puses, viss kam pieskārās Stooges pārvērtās sūdos. Mēs ar neparastu vieglumu postījām māju, kā tādi četri satrakojušies paviāni. Mēs bijām huligāni, vai ne? Stooges sastāvā es arī biju huligāns, tā? Bet pats par sevi es biju citādāks.

    Tad lūk, šī māja, mums paveicās ar šo māju, un tā palīdzēja mūsu mūzikai. Mēs sasniedzām tādas virsotnes, ka vai mirsti nost. Tādas virsotnes, ka nekāda mūzikas industrija neņemtos mūs producēt. Tā bija liela, veca, brīnišķīga, balta lauku māja ar divpadsmit istabām, ko bija cēlis vecais misters Beiliss- fermeris Beiliss- cēlis pats savām rokām no pamatiem līdz mēbelēm. Viņš jau bija kļuvis bagāts pārdodams savu fermu pa daāļm, sākumā skolai, tad atsevišķiem cilvēkiem, tad treileru parkam. Mūsu mājai piederēja trīs-četri akri zemes, ar brīnišķīgu garenu dārzu un aleju. Vienreizēja māja. Es to tā mīlēju. Praktiski visa tā bija roku darbs-parketa grīdas, milzīgs vitrāžas logs, burvīgi pastorāla ainava, brīnišķīgs dārzs. Tādu dārzu spēj radīt cilvēks kurš darbā ieliek dvēseli.

    Es apdzīvoju bēniņus- labāk vairs nevar būt. Augstu gaisā starp koku zariem, divi logi, kas rada patīkamu caurvēju. Bēniņi bija no ciedra koka, man tur bija milzīga, tā saucamā kuģa gulta, viņš pats to bija taisījis, ar plāniem matračiem un pilnīgi bez kādas gultasveļas. Tikai viens spilvens, ģitāra un 50-vatīgais ģitāras pastiprinātājs- ne jau nu pārāk liels, bet priekš istabas pilnīgi pietiekami.Kā iekaucās! Istabā bija liels skapis ar brīnišķīgu spoguli, arī saimnieka roku darbs- viņš bija teicams galdnieks- un to visu es sačakarēju, trešajā nedēāļ tualetes vairs nedarbojās utt.

    Pats saimnieks reizēm mēdza atnākt. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš ieradās. Viņš ļoti mīlēja savu māju. Neskatoties uz to, ka māja tika pārdota par labu naudu, viņš sajutās tā, it kā būtu vardarbīgi padzīts. Tur vairs nebija jēgas dzīvot, viņš vairs nebija fermeris, un viņš vairs nebija jauns. Pie visa vainīga bija viņa sieva- šausmīgi murgains jau nu bija viņas frizieris- tieši viņa uzveda mūsu nabaga veco, labo lāci uz iznīcības ceļa, pie mūžīgo skumju vārtiem. Ardievu saules gaisma, sveicināts zvēru dārzs. Pārcēlies, droši vien uz kādu vienstāva rančo bez kāpnēm, jo to lūk ieteicis dakteris. Pa etapu uz Sibīriju nemaz nebūtu sliktāk. Viņš tā mīlēja šo māju. Māja pārdzīvoja cilvēku.

    Viņš uzradās visnepiemērotākajos brīžos, kā spoks. Runāja viņš apmēram tā: ''Sveiki puiši, vai negribat burkāniņus, vai ko nu tur vēl, paša izaudzētus?'' Taču mēs nebijām tik labi pret viņu, kā viņš to bija pelnījis. Mēs visi no zāles bijām baigā paranojā. Kauna lieta, ka zāle nostājās starp mums un šo cilvēku. Viņš mūs tā arī neizdzina no šīs mājas. Vecais fermeris Beiliss bija piektais Stooges dalībnieks.
    Beidzot, drīz pēc tam kad mēs 1970. gadā izjukām māju nojauca. Tagad tur ir šoseja- Eisenhower Parkway. Kaut kur tur palika viņa dzīve. Fermas vairāk nav, bet es esmu liecinieks.

    Tajā mājā notika veiksmīgi mēģinājumi. Reiz atbrauca Niko. Viņa bija ļoti jauka, un kādu laiku mēs draudzējāmies kā puisītis ar meitenīti. Kad es sacīju, ka jādodas uz Mičigānu pie savas komandas- viņiem, šiem pilsētas puišiem, nekad negribējās aizbraukt tālāk no Detroitas- bet viņa man saka: ''Džimmij, es braukšu tev līdz''. Tā arī pateica. Bet es nodomāju: ''Tāda progresīva dāma un taisās braukt man līdz? Laikam būs traka''. Tā arī bija un es caur viņu iepazinu veselu pasauli, viņa man iemācīja well you know, I'd never licked pussy before. Man ļoti patika sekss ar viņu. Un vēl viņa man iemācīja visu kas attiecās uz vīnu, uz īstu vīnu.
    Kad mēs mēģinājām, viņa vienmēr sēdēja, klausījās un priecājās- ir patīkami, ja kādam patīk tas ko tu dari- viņa bija lieliska klausītāja. Vēl viņa mēģināja gatavot ēdienu. Katru dienu vārīja brūnos rīsus, reizēm ar svaigiem augļiem, bet pamatā brūnie rīsi ar dārzeņiem. Centās mūsu labā. Vārīja kastrolī brūnos rīsus un meta tur dārzeņus, un vienmēr tur bija tik daudz piparu un asās mērces, ka neviens nevarēja ēst. Bet viņa centās.


    Stooges.

    Tagad es stāstīšu par savu pirmo grupu. Sāksim ar Deivu, ar Deivu Aleksanderu. Viņš bija bundzinieka Skota Eštona draugs un kaimiņš. Viņš bija kaut kāds pumpains no nepareizas vielmaiņas. Viņš visu laiku smērējās ar ''Clearskin'', ko reklamēja Diks Klarks. Jāpiebilst, ka Deiva vairs nav starp dzīvajiem.

    Viņam bija ļoti gari, rudi mati un nazis kabatā. Augums 5 pēdas 7 collas un ļoti apspīlētas ''Levis''. Šie džinsi... pakaļas kā tādas Deivam vispār nebija, un šīs bikses- nu ļoti šauras, bet jostasvietā tomēr bija par platu, un tās bikses mūžīgi šļuka nost, taisni smieklīgi, pie tam vēl kabatas bija bāztin piebāztas ar visu ko- ķemmes, naži, džina pudele, vai ko nu kuro reizi viņš dzēra, naudas maks utt. Mičigānā tas saucās ''iziet no krastiem''. Vēl viņam bija bītlu zābaki, tāpēc, ka kopā ar mūsu ģitāristu Ronu Eštonu, viņi bija nobastojuši skolu un aizbraukuši uz Angliju, uz pašu Liverpūli, lai būtu tuvāk bītliem, un veselu mēnesi tur notusējušies.

    Šie puiši bija dažus gadus jaunāki par mani. Deiva tēvs bija miesnieks, māte- mājsaimniece- ļoti nervoza dāmiņa. Deivs piedzima mazā ciematiņā, kurā bija tikai 150 iedzīvotāju, tā kā bērni jau piedzimstot bija deģenerāti. Vēlāk viņi pārbrauca uz Annarboru. Kopš divpadsmit  gadu vecuma viņš jau sēdēja uz līmes, pomilāra, sekonāka, uz ko tik visa viņš nesēdēja. Visu laiku viņam vajadzēja nobaudīt kādu draņķi. Mīlēja sēdēt mājās. Perfekts riebeklis, caur un caur izpuvusi personība. Ja kāds darbiņš bija darāms ilgāk kā desmit minūtes, viņš sāka čīkstēt. Bet viņam gribējās spēlēt grupā, un viņam bija automobīlis un nauda, kas reizēm bija noderīgi. Viņš varēja sagādāt pastiprinātāju vai nopirkt basu, tā kā mēs viņu pieņēmām.

    Reizēm sastrādāja tīri smieklīgas lietas. Atceros, redzējis kādā kino kā Džimmijs Hendrikss dedzina ģitāru. Tā nu kādā koncertā, tas bija Silver Bell Hideout Birmingemā, Mičigānas štatā, viņš nolēma aizdedzināt SAVU basģitāru. Viņš taču redzējis kā to dara kino, pat lakojums nav cietis. Pat nezinu, kādu vielu iespaidā tad viņš bija, bet lēmums bija negrozāms. Un vajadzēja sagadīties, ka tieši tovakar biju viņam aizdevis vienu no saviem mīāļkajiem krekliem. Nu lūk, nodziedam mēs pāris dziesmu, viņš, ģērbies manā kreklā, turpat uz skatuves, ļoti svinīgi noņem ģitāru, attiecīgi žestikulēdams, aplaista to ar sašķidrinātu šķiltavu gāzi un aizdedzina. Basģitāra uzliesmoja kā lāpa, uguns uzšāvās trīs pēdu augstumā. Deivs šausmās skatās uz šo pirotehnikas brīnumu un ir pilnīgā šokā : ''Wow, a ko nu darīt?''. Un nolemj- lai pavisam neizgāzties publikas priekšā- varonīgi dzēst  uguni ar savu ķermeni. Un metas ugunij virsū ar krūti...ģērbies MANĀ kreklā. Viņš pats, starp citu, necik daudz nedabūja ciest. Bet uz krekla- uz MANA, fuck, krekla!- izveidojās apaļš caurums. Šovs neizdevās tā kā cerēts.  Bet manuprāt galvenais bija labie nodomi.

    Jā, Deivu es nekad neaizmirsīšu. Reiz, pirms paša pirmā Stooges koncerta viņš paziņoja, ka ieņēmis skābi un nu grib apgleznot manu havajas ģitāru(ap kuru toreiz veidojās visa mūsu skaņa) fosforicējošiem ziedu ornamentiem. Nu, labi, rādi ko māki, klecerē tik virsū visus tos tauriņus. Un viņš arī uzklecerēja, tieši uz magnetiskajiem mikrofoniem. Tādā veidā, dienu pirms koncerta,  ģitāra tika sabojāta. Kā izrādījās, šī epizode izmainīja vēsturi, jo uz havajas ģitāras spēlē sēžot, bet   uz jaunās es spēlēju kājās stāvot, un manas debijas laikā, bikses man pamazām slīdēja nost. Visi domāja, ka tā ir daļa no priekšnesuma: es biju lokainā parūkā no alumīnija stieples, balti krāsotu seju un golfa zābakos.

    Tāds bija Deivs. No paša sākuma viņš atrada iespējas pilnveidot muzikālo priekšnesumu mētājoties pa skatuvi ar dažādiem priekšmetiem, tos turpat uz vietas demontējot no pastiprinātājiem  un citiem verķiem. Uz to viņam patiesi bija talants.

    Skots Eštons bija mazgadīgais noziedznieks. Viens no tiem glumajiem, līdzīgs Elvisam Preslijam, dūru varonis, huligāns un cīkstonis. Piedurknes vienmēr atrotītas. Apspīlētas Levis, spicpurnu kurpes, Elvisa ''pompadūras švuncene'' pāri pierei. Tēvs viņam un Ronam (viņi bija brāļi) bija miris, tāpēc mājās disciplīnas bija maz. Viņš tusējās uz ielas pie skaņuplašu veikala, kur es strādāju,kad bungoju Prime Movers. Sāka nākt uz mēģinājumiem, kopā ar dažiem saviem draugiem sēdēja uz trepēm, baigais tusētājs, pie tam vēl nepilngadīgs. Reiz palūdza, lai iemācot šo sist bungas. Viņš man patika. Likās tāds simpātisks. Nu un iemācīju arī. Caur Skotu iepazinos arī ar pārējiem- Deivu un Ronu. Viņi tusējās pie Māršala aptiekas, kur es vēlāk piestaigāju pēc devas. Teicu, ka esmu diabētiķis. Jūs taču zināt šīs mazpilsētu aptiekas.

Turpinājums sekos
Komentāri
agrenoms (80.232.240.xxx) 2008-08-08 02:55:07

man vis shitas ir pie kaajas, bet kur te var atrast kaa taisa zaali no
kajnjepes?
vēl
pustumsā (84.237.248.xxx) 2006-11-19 15:23:00

kad būs trešā daļa? degu nepacietībā.
Vāvere (81.94.238.xxx) 2006-11-13 20:13:14

Ja šitāi stāsti tiktu rakstīti biežāk,būtu vērts lasīt un lasīt.
Pat
tagad skatoties uz klaviatūru,acis žilbst vēl no skatīšanās uz rindiņām.

(:
Only registered users can write comments!

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."

 
< Prev   Next >
 
© 2019 Hipiji.lv