Uz Sākumu arrow Mūzika arrow Igijs Pops. Man vajag vairāk.Noslēgums
Citas lietas
Praktiski ieteikumi
Resistance!
Labas grāmatas
Labas filmas
Mūzika
Mūsu bibliotēka
- - - - - - -
Mūzu mājoklis
- - - - - - -
Viesu grāmata
Forums
Šajās dienās:
21.06. 1967 - Vasaras saulgriežu svētki Golden Gate parkā SF
03.07. 1971 - Džima Morsiona nāves diena
19.07. 19. jūlijs - vispasaules Mamudistu diena!
Ieskaties galerijā!
Jaunākās galerijas
Yaga gathering (42 bildes)
Tikšanās pie madonas 2009 (77 bildes)
Umkas koncerts (9 bildes)
Hipiju ferma (30 bildes)
Pasākumi 2009 (0 bildes)
Jaunākais forumos
Hipiji,lv jaunā lapa!
Igijs Pops. Man vajag vairāk.Noslēgums Drukāt E-pasts
Uzrakstīja Igijs Pops, tulkoja Paklīdenis   
03.12.2006

   Mana sieva

Es biju precējies. Reiz es apprecējos,- 21 vai 22 gadu vecumā- ar skaistu meiteni Vendiju Vaisbergu. Kādu laiku viņa oficiāli bija Vendija Osterberga. Iepazināmies caur kursabiedriem, kad viņa vēl mācījās koledžā. Man tad bija 19 gadu, jauns vēl biju.

 Es nomācījos tikai vienu semestri. Atklāju, ka tie studenti ir pilnīgi kretīni. Toreiz es vēl šausmīgi baidījos no meitenēm. Biju kautrīgs bez gala, un viņa bija TIK skaista, viņa man patika. Ar puiciskiem izgājieniem, brīnišķīgu augumu- ebreju meitene no Šeikerhaitsas, bagātas Klīvlendas piepilsētas. Viņas tētiņam piederēja fermeru veikalu tīkls ''Gigantiskais tīģeris''. Zini, tāds Džo Blou tips: es pats saviem spēkiem, es visu varu, man ir māja, man ir kadiljaks, man ir barbekjū, un es zinu, kas ir kas. Un manam bērnam ir viss. Bet viņa bija tik jauka, huligānīte, gatava uz visu, nekādas koķetērijas, ļoti, ļoti skaista- taisniem, melniem matiem līdz pat jostasvietai. No mātes puses viņai bija indiāņu asinis, acis pilnīgi melnas, pārsteigti izbiedētas, kā briedim starmešu gaismā. Kad viņu pirmoreiz ieraudzīju, nespēju pat uzrunāt. 

 Pēc kāda laika, ar Stooges uzstājāmies kādā koledžā Delaverā, Ohaijo štatā. Mums jau bija izdota skaņuplate, bet publika, sevišķi studenti, par mums vēl neko nezināja. Atnāks- neatnāks? Milzīgajā zālē savācās cilvēku 60, varbūt tikai 20, maksājuši bija varbūt tikai kādi 12. Un tad tur parādījās Vendija. Es ieraudzīju viņu pirms koncerta un pilnīgi apjuku. Uzreiz atcerējos. Viņa ir no tiem cilvēkiem, kurus vienmēr paturi prātā katram gadījumam, ja nu kādreiz satiksi: vari jau arī nesatikt, bet esmu vienmēr ticējis, ka, ja ļoti vēlēsies, tad noteikti satiksies. Un tad tā arī notiek.
 
 Nu, tad es saku  - sveika, kā labi neiet? Bet viņa, izrādās, ļoti gribējusi mani sastapt un bija izbrīnījusies, ka es viņu atceros. Mazliet papāļpājām.

  Tajā vakarā es jau nu izskatījos riktīgi šiki. Tas bija mans baltais periods. Man bija baltas zeķītes un kontinentālās pussandales. Tādas pārdevās ''Pegal Shues'' veikalā Taimskvērā, pirmā labuma čabatas. Īsts suteneru pričendāls. Paīsi šauri, padiluši džinsi- stabulenes, un tīrs, balts, apspīlēts T-krekls, un gari, kastaņbrūni mati līdz pleciem, mazliet viļņaini, galos sacirtojušies. Es jutu, ka viņa pavelkās.
 
 Viņa pavilkās un mēs sarunājām tikties pēc koncerta. Viņa gan bija ar puisi, bet mani tas neatbaidīja. Spriežot pēc visa, viņai patika tas, ko es daru. Viņa uzskatīja mani par īsti stilīgu. Mūs dzirdējusi bija tikai ierakstos, kur es dziedu tādā zemā velkošā balsī.

  Tā nu mēs iznākam pie tiem 12-18 skatītājiem. Varbūt viņu pat vēl mazāk bija. Izejam spēlēt un jau no pirmās dziesmas es uzvelkos. Lieliska zāle, brīnišķīga skatuve un man tā gribas viņai nospēlēt kā pienākas. Izdevās patiešām labi, bet es nejutu publikas atdevi, vajadzēja kaut ko vairāk. Un sākot ar otro dziesmu sāku sevi kropļot: slānīju ar pātagu, situ ar bungu vālītēm. Sāpīgi nebija nemaz, toties mūzika kļuva arvien labāka. Radās savdabīgi, brīnišķīgi virstoņi. Apburošas skaņas. Baigais fīlings. Kamēr beidzās.
 
 Mūsu parastais, īsais, bet brīnišķīgais 20 minūšu sets beidzās, un tovakar mēs spēlējām vieni paši.

20 minūtes 12 cilvēkiem. Biju pilnīgi apmierināts ar sevi, asinis tecēja, bet stipri sakropļojies nebiju. Bija kāda skramba no salauztas bungvālītes, gribēdams aprīt mikrofonu, biju iekodis lūpā, nekā īpaša, brūču ne vairāk kā no ērkšķu vainaga. Sen jau kaut ko tādu biju gribējis.

 Labi spēlējām, labi iznesāmies, man jau nu ļoti patika tas, ko mēs darām, lai gan mazliet bija neērti par to, ka mūsu mūzika tik ļoti krīt ārā no apkārtējā konteksta.
 
 
Un tad pienāk viņa, gandrīz vai raudādama un dusmojas: ''Kā tu varēji man to nodarīt?'' Man tik neērti kļuva. Nekad nebiju domājis, ka kāds (izņemot vecākus) var tā par mani uztraukties, godīgi sakot, es vēl tagad par to šaubos. Man domāt, ja kāds izrāda rūpes un cieņu tavai personai, tad tas patiesībā nemaz nav domāts tev, bet gan tam, ko viņi tevī grib redzēt. Patiesībā tāds kā tu esi, viņus neinteresē, viņi grib iedarboties uz tavām emocijām, paraustīt tavas dvēseles stīgas. Tu protams vari uz to atsaukties, tikai cik tas ir patiesi-lūk jautājums.
 
Tā kā Vendija lika man par kaut ko aizdomāties. Viņa bija ar puisi, bet sarunas laikā es viņai paziņoju, ka mīlu viņu un gribu būt korpā. Viņa saka: ''Man ir puisis''. Es saku: ''Nu un tad''. Nākošajās brīvdienās noīrēju mašīnu un aizbraucu simts jūdzes uz Kolumbusu pie viņas. Es nepievērsu uzmanību visiem šķēršļiem: viņas tēvam, puisim, viņas lieliskajai universitātei. Gāju caur sienām, kamēr panācu savu. Pirms iekarot viņu pilnībā, bija starpperiods, kad braucu pie viņas ciemos. Viņai bija savs dzīvoklis Šeikerhaitā, dzīvoklis ar stereosistēmu. Tad es pirmoreiz pa īstam
 
Noklausījos Lū Rīda dziesmu ''Heroīns''. Neaizmirsīšu, kā mēs ar viņu sēdējām tajā dzīvoklī, ar meiteni, kura bija tendēta uz labu dzīvi- laba meitene-laba dzīve-laba koledža- arī es tad biju tāds paipuisītis. Jūs taču saprotiet kā es to domāju. Tad es vēl nebiju lietojis nekādas narkotikas, un sēžu šajā tukšajā istabā un klausos ''Heroīnu''.
 
Tad vēl viņai nebija visu to labo mēbeļu, kuras viņa nopirka pēc tam. Pilnīgi tukšs dzīvoklis, kā reklamē svētdienas avīzēs.
 
T
ad viņa vēl bija jaunava. Man pilnīgi acīs cirtās, kā VAJADZĒJA viņu iegūt. Mēs gājām uz ezeru vai kino, pēc tam uz viņas iemīļoto ieskrietuvi ēst hamburgerus. Viņa bija vienīgais cilvēks, kurš varēja piespiest mani apēst hamburgeru. Mēs likām plates mūzikas automātā. Viņai briesmīgi patika Džuniors Vokers, viņa ļoti skaistā mīlas dziesma ''What Does It Take'',vēl Frenks Sinatra''My Funny Valentine'', nu un vienkārši visāds muāļ·īgs roks. Mēs sēdējām un klausījāmies muzikas automātus un vēlamākais bija sēdēt pie galdiņa tieši blakus pārslēdzējam.
 

 Pēc tam mēs apprecējāmies. Viņas vecāki neatbrauca. Manējie atbrauca. Kāzas svinējām pļaviņā pie Stooges mājas ieejas. Viss tik skaisti. Jauka vasaras diena, līgava baltā kleitā, gari melni mati. Skaties kā gribi, ļoti interesants stāsts. Pats pirmais attesās Denijs Fīlds, mans žurnālists no ''Elektras'', kru var uzskatīt par manas karjeras arhitetu. Naktī pirms tam, es piezvanīju un pateicu, ka precos. Viņš gandrīz mēli norija, es likos tik priekšzīmīgs jaunietis, ka viņam trūka vārdu, izspieda tikai'' Bet kā tavs imidžs?'' ''Līdz rītam'', saka un lidoja šurp no Ņujorkas.

  Detroitas radio WABX dīdžejs Rass Gibss piezvanīja, lai uzzinātu kādi sūdi notiek, bet nepateica, ka saruna notiek tiešajā ēterā. Es negaidīti saskāros ar tādu publicitātes aspektu, kā mana privātā dzīve. Rādio WABX neticēja savām ausīm: KURA gan precēsies ar Iggy Pop?
 
Grupas puiši šajā pat laikā, sēdēja uz lieveņa, dzēra alu, mētāja monētu un slādza derības: cik ilgi mēs kopā noturēsimies. Tas notika visu acu priekšā, pilnā balsī, saprotiet? ''Es dodu četrus, augstākais piecus mēnešus''.- ''Bet es domāju ne vairāk par vienu dienu, es taču Iggi pazīstu''. Denijs saka:''Džim, KO tu dari? Padomā par savu imdžu''. Mans makrobiotiski-dzen menedžeris Džimmijs Silvers saka ''Klausieties, Džimam galvenais ir realitāte, patiesīgums''. Denijs tikai pašķielēja uz viņu un bāļva: ''Kāda dirsā realitāte! Kādā, kuram dirsā viņa vajadzīga!'' Tolaik es aizrāvos ar dzenu, sekoju savai veselībai: tāds miermīlīgs dzen puisītis kurš rūpējas par savu veselību un reizēm noslāna sevi ar bungvālīti. Lai kā tas arī nebūtu, to mēnes es nokļuvu uz žurnāla ''16'' vāka.
 

 Par liecinieku bija Džonijs Eštons, ģērbies īstā SS oberšturmfīrera parādes formā. Visas formalitātes kārtoja menedžeris, aizsūtīja savus 12 dolārus uz Universal Life Church, lai viss būtu likumīgi. Mums bija asins analīzes, licence un viss pārējais. Atnāca grupas fani un viņu draugi. Pret pasākums visi izturējās skeptiski, izņemot mūs pašus. Viņa bija vēl skaistāka kā parasti, es tā viņu mīlēju. Tā nu mēs apprecējāmies. Mans tēvs teica: ''Džim, tev ir laba gaume''.

  Bet pēc tam... Sākumā viņa paziņo, ka visas viņas draudzenes paliks vairākas dienas. Man tās draudzenes nepatika- resnas, pāļpīgas, draņķīgas visās jomās. Pēkšņi es sapratu, ka šitas izbojās visu mājas iekšējo ķīmiju. Vēl man pieleca, ka puiši, sēžot uz trepītēm slēdzot derības, patiesībā ir greizsirdīgi. To es sajutu intuitīvi, tad es vēl nespēju aizdomāties par tādām lietām nopietni. Greizsirdīgi. Visi vīrieši ir zilie. Viņi ir greizsirdīgi.
 
Tātad viņas draugi taisījās palikt. Viņi man ne visai patika. Turklāt notikums bija īpašs, gribējās nosvinēt divvientulībā.
 
Tad sāka parādīties krāmi. Arvien jaunas un jaunas kārbas devās augšā pa trepēm. Kāds man tur iepriekš bija midzenis, atceraties? ''Maršals'', spilvens un matracis. Dažas lupatas un viss, tukša telpa bēniņos. Mašīna arī viņai bija kabriolets, ''Pontiaks''. Tas vēl neko. Pēkšņi man parādās radiouztvērējs ar modinātājpulksteni. Man, kurš vairāk par DIVĀM STUNDĀM NEDĒā»Ā NESTRĀDĀ! Rādio ar pulksteni un modinātāju. Parādās kafijas galdiņš ar stikla virsu un speciālu plauktiņu kaut kam speciālam, tā es arī neierubījos, kam. Kas tad vēl? Parādījās paklājiņš- brīnišķīgs paklājiņš. Palags, virspalags, četri spilveni, divas segas ( viena no tām elektriskā) un gultas pārklājs ar dzeltenbaltzaāļ puķīšu rakstā- tādas ļoti jautras puķītes. Un protams televizors. Un vēl taču... nu, skaidrs taču, kaudze visādu KRĀMU. Pēkšņi es apaugu ar labiekārtotu pasaulīti kā tāds ēbreju princis. Tad, es arī sāku funktierēt, kā no viņas tikt vaāļ. Es viņu protams mīlēju bet...
 

 Nu lūk, jau saulriets. Kāzu vakars, viss notiek. Mans bundzinieks Skots Eštons bija ļoti simpātisks puisis, un sāka mest acis uz Vendiju un viņa arī šim pretī. Bet es esmu pats greizsirdīgākais cilvēks pasaulē. Un viņa pamostas nakts vidū un pusmiegā stāsta man, ka sapņojusi par Skotu.

 Es tā iespringu, uzreiz stipri aplauzos. Tas pirmkārt; otrkārt viņa gribēja lai es pārstāju pīpēt zāli. Teica, ka tas ir kaitīgi, ka mūsu grupa ir garīgi atpalikušu kropļu bars, kurš velk mani bedrē, ka man no viņiem jātiek vaāļ, un, ka viņa man palīdzēs. Es biju šokā. Neticēju savām ausīm: šitā infantīlā šļura tik bezdievīgi pārspīlē savu lomu manā dzīvē! Man viņa bija tikai manu romantisko centienu iemiesojums. Man patika pīpēt zāli un es mīlēju savu grupu.

  Bez tam vēl viņa pa naktīm mīlēja gulēt, bet es gulēju tad, kad man gribējās. Un spēlēt uz ģitāras, kad gribās. Tā reiz naktī man ienāca prātā dziesmas ideja, tieši nakts vidū, bet man tā sieviete gultā. Tad es arī sapratu: vai, nu vai. Vai nu viņa, vai manas lietas. Pie tam atcerieties, ka es viņu ļoti mīlēju.
  Un es sāku sacerēt vienu no savām labākajām dziesmām ''Down On The Street''. Ieslēdzos pieliekamajā un klusiņām ķeru īsto harmoniju, īsto pirmatnējo ritmu. Skan neslikti, pāreju uz nākošo muzikālo ideju, bet pats domāju: ''Vajadzētu klusāk''. Bet tad domāju : ''Nē, tomēr, nē! NEVAJAG klusāk!'' Izlīdu no pieliekamā un kā ierubīju uz pilnu klapi. Aplauzu gan viņu briesmīgi, toties dziesma sanāca. Pārsteidzošs brīdis tāda kaut kā piedzemdēšana!
 
Beigu,beigās nācās viņu izlikt aiz durvīm. Bija asaru jūra, viņa nepadevās. Mēs nolēmām: varbūt viņa aizies uz dažām dienām, un atgriezīsies pēc nedēļas. Un viņa aiztinās.

 Es atkal biju brīvs. Varēja atkal slaistīties pa ielām, kā agrāk mest acis uz visām pusēm. Iegāju kādā ieskrietuvē, kur pēc stundām tusējās skolnieki. Stooges pirmais disks tapis tieši tur. Tur bija kafija un tualete. Es atnācu tā paagrāk, apsēdos balkoniņā un vēroju, un tā tapa manu dziesmu materiāls.
 
Tur iegājis es redzēju Betiju. Neko tādu es agrāk nebiju redzējis. ā»oti jauka. Ārēji pilnīgs pretstats manai sievai, blondīne, balta kā sniegs. Viņai bija 13 gadu, un viņa noraudzījās uz mani pētošu skatienu. Nu jūs jau saprotat, kas bija tālāk.

Riskantā spēle.

Smieklīgi, ziniet, neskaitāmas reizes pēc koncertiem draugi man teikuši: ''Baigi labais!'' - ''Tiešām jums patika? prasīju es. Tā ir taisnība? Jums visiem patika?'' Un tā tālāk, un tad beigās:'' Nē, es zinu, PATIESĪBĀ tev nepatika, es ZINU, nevienam nepatika'' un tā tālāk, un tā joprojām. Tas protams nav labais tonis, bet ko es vēl varēju teikt? Šausmīgi gribās, lai ļaudīm patiktu, tas ko tu dari, tai pašā laikā tas ir risks, riskanta spēle. Es tāpēc arī mūzikā ielīdu. 15 gadu vecumā, kad skola jau tuvojās nobeigumam, vajadzēja izvēlēties: vai nu visa šī rutīna, vai kāds cits dzīvesveids.

  Lai nu ko, bet runāt es pratu. No manis būtu iznācis labs advokāts, vai varbūt pat politiķis. Bet es redzēju, kā dzīvo manu klasesbiedru vecāki, visnotaļ respektabli, kāda viņiem nepilnīga, neīsta dzīve. Šie četrdesmitgadnieki, vēl nezaudējuši pievilcību, pieraduši dzīvot plaši, patiesībā pat dienasgaismu neredz.
 

 Ievērojamu personību starp viņiem nebija. Ar visu savu izskatu viņi pauda: tu vari kļūt tieši tāds pat kā mēs, atpalicis, iesūnojis un resns. Nekādas poēzijas, nekādu mazo ikdienas brīnumu, mirkļa burvestības. Prestižs un karjera. Prestiži draugi, prestižas operas izrādes, automašīnas, suņu šķirnes, prostitūtas un kapu vietas. Un bailes, saltas bailes visus tos niekus zaudēt, bailes novecot, bailes būt patiesiem. Viņi eksistē tikai īpašuma un varas pasaulē.

 Smieklīgi, es izaugu vagoniņā, bet tēvs uzstāja, lai es mācītos kopā ar bērniem no labām ģimenēm, tā teikt, robežas viņā pusē.
 

 Patiesībā, skumji. Es, ziniet, gribētu būt apburts un dzīvot apburtā mežā. Un tur, ārpusē, lai būtu visi šie cilvēki ar saviem ideāliem: labs rajons, laba māja ar koptu zālienu, laba specialitāte, ļoti izskatīga sieva, savs ofiss ar veselu baru padoto, un kāda noteikšana politikā. Kaut kas tāds, ko var uzskaitīt. Un protams, bērni, ko audzināt pēc sava ģīmja un līdzības.

  Tā kā buržuāzijas dzīvesveids, mani galīgi neinteresēja, bet kļūt par strādnieku, protams, negribējās. Vispār apkārtne bija draņķīga, sevišķi tie bērni skolā. Tā nu es nolēmu riskēt un nodarboties ar mūziku, tā bija vienīgā jautrā iespēja, lai izslīdētu no visa tā. Bez īstas, riskantas spēles es vienkārši nosprāgtu, bez kaut kā īsta, gluži sataustāma.
 
  Bez tam, mani pati par sevi pievilka, aparatūra. Elektrības klātbūtne, pie tam vēl lielās devās, dod man neticamu pārliecību un komfortu, sevišķi tad, kad milzīgā tumba ar pieslēgtiem instrumentiem izgrūsta gaisu, tieši to viņa arī dara, izgrūsta gaisu un stumj mani. Man šausmīgi patīk mikrofoni, tie ir tik skaisti. Un bungu šķīliens! Bija tāda sajūta- vajag nosvīst, vajag tīties no šejienes prom. Ienīstu šo dzīvi, visu tajā ienīstu! Negribu tā dzīvot. Tas ir pretīgi. Esmu svešs starp šiem cilvēkiem, un vienīgā vieta, kur var paslēpties, ir mūzika. Tiešām vienīgais patvērums.
 

 Tas bija nopietns risks- parakstīties uz pieciem setiem katru vakaru, piecus vakarus nedēāļ, par 55 dolāriem. Bet nekas cits neatlika. Izaicinājums bija liels: vai spēšu laicīgi apstāties, vai arī aiziešu tik tālu, ka atpakaļceļa nebūs?

 Toreiz es nedomāju par skaņuplatēm un kontraktiem. Tas vienkārši bija skrējiens, gluži kā jaunības iemīlēšanās. Nu un protams ievilkos... Tas bija 1965. gada vasarā, kā reize iznāca Boba Dilana ''Briging It All Back Home'', un arī ''Rollingiem'' jauns albūms. Daudz toreiz Dilanu klausījos.
 

 Pamēģināju atgriezties skolā, bet nespēju. Spēlējot skolas komandā ''The Prime Movers'', iepazinos ar ģitāristu Polu Batterfīldu un viņš man sacīja: ''Ja tiešām labi gribi spēlēt, tad jābrauc uz āŒikāgu''. Es aizbraucu uz āŒikāgu un klauvēju pie lieliskā bundzinieka Sema Lejū durvīm. Viņš bija no Batterfīlda pirmā sastāva. Sems dzīvoja Houmana un 65 - ielas stūrī, pašā Vestsaidas biezoknī, diezgan bīstamā rajonā, kur cilvēki no labām mājām neiziet pastaigāties. Iekārtoja mani pagrabā zem muzikālā veikaliņa ''Delmark'', kura saimnieks Bobs Kesters, katru vakaru mēģināja man uzbraukt. Nu un kas, toties veikalā varēju mēģināt, un atrast darbu kā muzikants. Bobs mīlēja un ļoti labi orientējās blūzā un bija savs cilvēks starp āŒikāgas melnajiem blūzmeņiem. Līdz pat šai dienai viņš izod labus blūza ierakstus savā leiblā ''Delmark'' ( Grand -street. āŒikāga, Ilinoisa).

 Sāku spēlēt kopā ar šiem melnajiem onkuļiem: viņi pieņēma mani, tādu jaunuli. Pirmais, ko par viņiem sapratu- ka mūzika iztek no viņu pirkstiem kā medus, apburoši bērnišķīga savā vienkāršumā, bez visādiem tur pribambasiem, atšķirībā no baltajām āŒikāgas grupām, kuras patiesībā neko nevelk. Nekādu aranžējumu. Katram ģitāristam pa kādiem 20 acīmredzamiem frāzējumiem, un katrs zina ko darīt, lai tas izskatītos pēc dziesmas. Visi spēlē un viss kopā saēdās. Viņi KLAUSĀS viens otru. Sanāk varen spēcīgi. Reiz naktī sēdēju āŒikāgas upes krastā, es tur bieži pasēdēju, pret atkritumu pārstrādes fabriku, pret tiem debesskrāpjiem, no kurienes Stīvs Makkvīns kino nomet mašīnu upē no 65. stāva,- sēdēju tur un domāju par struktūru: varbūt nevajag spēlēt visus šos sarežģītos tekstus; varbūt vajag sākt rakstīt un dziedāt dziesmas.
 

 Kā es biju zilais.

  Kad es sasniedzu iesaukšanas vecumu, sākās lielākais, un es ceru, vienīgais, mūslaiku Amerikas vēsturē, iesaukums armijā, bez kara pieteikuma. Bija 1966. gada beigas. Viņiem trijos mēnešos vajadzēja iesaukt 650 000 cilvēkus, un katrs, lai dienētu divus gadus. Vāca visus pēc kārtas, neskatoties uz fiziskiem trūkumiem. Māmiņām un tētiņiem tas spēcīgi tukšoja maciņus. Puišus ar desmit zobiem, pat tos ņēma. Piemēram mans draugs Bils Figga, bundzinieks no grupas ''The Rationals'': viņam bērnībā bija ceļgala trauma, un kājā bija tērauda stienis. Bils baidījās iesaukuma, bet vēl vairāk viņš baidījās, ka puiši viņu nosodīs. Tāpēc ''karakungi'' arī strādāja pa skolām, nevis pēc dzīvesvietas. Gribi izvairīties no kara? Tad dari to visu draugu acu priekšā! Maitas! Kāpēc viņus iesauca armijā? Lai tur nogalinātu! Bils Figgs neatgriezās.
 

 Man negribējās dienēt vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, es negribēju pieņemt amerikānisko dzīvesveidu, ar visām tā muāļ·īgajām vīrišķības pašvērtībām. Otrkārt kā tad mana muzikālā karjera, tā necieš pārtraukumus. Bez tam vēl kāda velna pēc man jāguļ kazarmā, kopā ar veselu baru apcirptu mačo- ienīstu vīriešus, sevišķi tos kuri sevi sauc par ''īstiem vīriem''- pārāk daudz viņos ir sūdu. Es priecājos, ka tā vai citādi viņi galu galā visi nosprāga.

 Bet visvairāk mani šausmināja perspektīva pavadīt divus gadus vēl nežēlīgākā sociumā, pretīgā nežēlīgu kretīnu kompānijā, kuru tēvi karoja Otrajā Pasaules karā.

  Tolaik vēl spēlēju ''The Prime Movers'', blūza grupā, kur visi bija vecāki par mani. Es nenogaidīju, gatavodamies uz Stooges parādīšanos.
 

 Un ko es darīju? Stratēģija bija sekojoša. Pirmkārt es sacīju mātei: '' Mammu es staigāju pārāk noplīsis''. Un viņa man nopirka tādu apģērbu, ko mammas parasti pērk. Pieklājīgas, šausmīgi slikti sēdošas bikses un muāļ·īgu svīteri. Matus apgriezu pēc iespējas īsākus. Nomaskējos pēc ideāla memmesdēliņa.

  Ideja bija notēlot zilo. Tolaik tas bija ļoti sarežģīti. Visa mūsu grupa devās uz iesaukšanas punktu speciālā autobusā- vienkārši, tā pat, atnākt nedrīkstēja.

  Mēs visi izgājām garīgās attīstības testu, pēc tam gājām pa ārstiem. Vajadzēja izģērbties līdz apakšbiksēm un stāties rindā. Es savā stūrī izģērbos, bet apakšbikšu man nebija, viltīgi, vai ne? Mazliet uzbudināju savu milzīgo locekli ( 11 uz 1 un 3\4 collām, 94 grādu leņķī). Nepaspēju noiet ne četrus soļus kā atskanēja bāļviens: ''Stāvēt!'' Pienāk seržants: '' KĀPĒC BEZ APAKŠBIKSĒM?!''
 

 Tā kā ievēroja mani uzreiz. ''Lūdzu palīdziet'', saku. Mani aizsūtīja uz atpūtas istabu savest sevi kārtībā. Es saelpojos stiprāk, lai izskatītos pēc iespējas sliktāk, un gaitenī sadūros ar ārstu. Drebēju kā drudzī, viņš prasa : ''Kas par ietu?'' Es saku : ''Lieta tāda, ka esmu zilais un man bail atrasties kopā ar citem kailiem vīriešiem''. Aizsūtīja mani pie psihiatra, tas sāk prasīt: ''Ko nozīmē -zilais? Kas tie tādi pederasti?''. Es tā iemiesojos lomā, ka viņš noticēja, un noveda lejā pie kapteiņa- es jau gandrīz raudāju, raustījos un drebēju. Kapteinim kļuva tik pretīgi, ka viņš vairs nespēja ieturēt profesionālu neitralitāti un izsvieda mani no iesaukšanas punkta. Pusotras stundas, un ar karaklausību bija cauri: diena nebija veltīgi nodzīvota.

  Tā bija viena metode. Roks Ekštons pielietoja pavisam citu. Viņš bija dažus gadus jaunāks par mani, tā kā tas notika divus gadis vēlāk. Vispirms viņš atteicās sēsties autobusā un atbrauca pats savā mašīnā. Tad es vēl spēlēju ''Prime Movers'' bet viņš bija mans protežē, bundzinieks. Viņš pie lietas piegāja NOPIETNI. Vairāk kā divas diennaktis negulēja, dzēra un uzdzīvoja. Pirms pašas izbraukšanas ar lūpukrāsu uzzīmēja sev uz pieres divkrāsainu zibeni. Puisis izskatījās dikti SLIKTI. Piedurknes uzrotītas, motobraucēja ādas jaka, izmet alus bundžu un laiskā kovboja gaitā dodas tieši vārtos. Tas bija vēl pirms tam, kad ādas apģērbs kļuva moderns. Viņu nekavējoties sašņorēja, iesēdināja kaut kādā barakā, bet viņš iemanījās tikt no turienes laukā un lieta bija darīta.
 
  Armija ir lielisks jauno aktieru darbības lauks!

 (Fragmenti no Igija Popa romāna 'I NEED MORE' pārpublicēti no žurnāla Zabriski rider, ar žurnāla laipnu atļauju.)

 

 

Komentāri
Lilita (195.234.144.xxx) 2007-01-16 08:41:28

Vai drīkst lūgt to pašu nopublicēt angliskajā versij? Diktam gribas lasīt
original izteikumus, tas pat varētu būt skaisti
jeremy (87.110.28.xxx) 2006-12-13 02:26:43

paldies, par šiem rakstiem
Laiminja (217.198.224.xxx) 2006-12-06 01:11:09

Lieliski, tikpat ļoti kā "slēpot pa sniedziņu"!!!
Only registered users can write comments!

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."

 
< Prev
 
© 2019 Hipiji.lv