Lasot Dž. Keruaka"Ceāļ" un "Dharmas blandoņas" radās iespaids, ka bitņiki tādi Džeka Londona klaidoņstāstu turpinātāji vien ir. Tā pati lasāmviela romantiski noskaņotām mājsaimniecēm un pseidointelektuālajai jaunatnei.

 Tad, kad tiku pie V.S.Berouza ( 1914 - 1997) "Mirušo ceļu valstība" ( 1984.) ( The Place of Dead Roads), jutos apmulsis, vietām pat nepatīkami pārsteigts, bet it kā sāku saprast kāpēc bitņikus uzskata par visu mūsdienu subkultūru aizsācējiem. Nezinu, vai rakstnieks 70 gadu vecumā vēl lietojis psihotropas vielas, bet pa saviem "mirušajiem ceļiem", viņš nēsājies galīgi bez bremzēm. Varbūt, ka tā arī vajag, jo būdams kaislīgs mūsdienu civilizācijas kritiķis, Berouzs nepaguris meklējis jaunus izteiksmes līdzekļus, spēcīgi ietekmēdams daudzus ievērojamus rakstniekus, māksliniekus, kinorežisorus.

Mūziķu saraksts, ar kuriem rakstnieks ticies un sadarbojies ir iespaidīgs: Toms Vaits, Frenks Zapa, Pols Makartnijs, Miks Džegers, Petija Smita, Kurts Kobeins un daudzi citi.
Cik man zināms, latviešu valodā Viljamsa Berouza darbi nav izdoti, droši vien latviskajai mentalitātei viņš kādam šķiet par traku. Ieskatam daži fragmenti no romāna "Mirušo ceļu valstība", kas kopā ar "Sarkanās nakts pilsētas" ( 1981) un "Rietumu zemes" (1988) veido triloģiju.

"Vienīgais, kas spēj apvienot visu mūsu planētu, ir planetāra kosmiskā programma... zeme pārvēršas kosmiskajā stacijā, un karš vienkārši izzūd no dienaskārtības . Pat domas par karu kļūst par neprātu, kontekstā ar izpētes centriem, kosmodromiem. Brīnišķīgā sajūta, kas rodas no sadarbības ar cilvēkiem, kuri tev patīk un kuri izjūt dziļu cieņu saviem kopējiem mērķiem - mērķiem kas nesīs izdevīgumu visiem, kuri varēs tos sasniegt. Laime ir saprātīgas darbības blakusprodukts. Planetārā kosmiskā stacija dos visiem savas ekipāžas locekļiem iespēju rīkoties saprātīgi." (Viljams S. Berouzs. )

Fragmenti no V.Berouza romāna "Mirušo ceļu valstība"

Kims - diezgan pretīgs, slimīga izskata jaunulis, ar neveselīgām tieksmēm, degdams nepiesātināmās slāpēs pēc visa pārmērīgā un sensacionālā. Viņa māmulīte niekojas ar spiritismu, tāpēc Kims dievina garus, kristāla lodes, mēdijus un auras. Viņš ieslīdzis visādās neģēlībās: nepieklājīgos rituālos, slimības izraisošos sukubos un inkubos, pretīgos noslēpumos, par kuriem piedienas daudznozīmīgi sačukstēties, senpilsētu drupās zem sarkani violetām debesīm, neparastu ekskrementu smakās, saldi pūstošā, drausmīgā Sarkanā Drudža smirdoņā, ķiķinošu idiotu pārklājošās erogēnās čūlās. Īsāk sakot, Kims iemieso visu to, ko normālam amerikāņu zēnam, ir jāienīst. Viņš ir netikls, neģēlīgs un ļaunprātīgs. Vēl jau viņam varētu piedot visas tās ļaunprātības, ja vien viņam nepiemistu nekaunība domāt. Par nožēlu, viņš bija nedziedināmi gudrs.

 Vēlāk, kad viņš kļūs par slavenu spēlmani, viņš uzzinās, ka ļaudis ne par kādu naudu nevar piespiest turēt mēli aiz zobiem, ja vien viņiem kaut kas ir zināms. Bet par naudu var viņus piespiest nekad par to neuzzināt. Tiesa, tādiem gudreļiem kā Kims, vienmēr viss ir zināms. Tagad amerikāņu zēniem bieži māca, ka vajag domāt. Bet tikai līdz tam laikam, kamēr tie nesāk domāt savādāk kā viņu boss, vai skolotājs...Tad nu izrādās, ka domāt - tas ir lieki.
Dzīve ir pieblīvēta ar meliem, kam jānoslēpj īstās atsperes, kas to darbina.

Kims atceras savu skolotāju, kurš reiz klasē teica: "Ja kaut ko vispār ir jēga darīt, tad jēga ir darīt to labi..." "Bet, ser, pareizi ir arī pretēji. Ja kaut ko ir jēga darīt, tad tas ir jādara, kaut arī sanāk ne visai labi, - nekaunīgi iebilda Kims, gribēdams atstāt uz skolotāju iespaidu ar savu saprātīgumu. - Ar to es gribēju teikt, ka ne jau katram lemts kļūt par izcilu snaiperi, bet tas nepavisam nenozīmē, ka šaušana katram no mums nevarētu sniegt prieku un lietderību..."

Skolotājam tas nepavisam neiepatikās, un visu atlikušo mācību gadu viņš Kimu, ar neslēptu sarkasmu, saukāja tikai par "mūsu cienījamo skautu un pēddzini". Kad Kims nevarēja atbildēt uz kādu jautājumu vēsturē, skolotājs viņam jautāja: "Sakiet, lūdzami, vai tikai jūs neesat kāds no tiem klusējošajiem, vīrišķīgajiem pistoļvīriem?" Vēl viņš rakstīja indīgus komentārus uz Kima sacerējumu malām. "Ne tik slikti, kā varēja gaidīt", - un pasvītroja neiepatikušos teikumu. Semestrī viņš izlika četri ar mīnusu, lai gan Kimam nebija ne mazāko šaubu, ka viņš pelnījis pieci.

Neapšaubāmi, Kims bija caur, caurēm izpuvis - viņš izturējās kā ganu suns, kurš sācis plēst aitas, un smirdēja kā skunkss, bet vienlaicīgi bija arī pats talantīgākais, zinātkārākais, atjautīgākais un izdomas bagātākais sīkpirdis, kurš gluži kā izkāpis no pusaudžu žurnālīšu lappusēm, un attapības viņam bija vairāk kā visiem viņa vienaudžiem kopā ņemot. Kims vienmēr saskatīja lietu būtību, aizrakās līdz katra aparāta darbības pamatprincipiem, uzreiz uzstādīdams sev jautājumu: "Vai nevar to pašu rezultātu sasniegt ar vienkāršākām, efektīvākām metodēm?" Viņš bija sapratis, ka tiklīdz ierīce nonāk masveida ražošanā, pēdējais par ko gribētu dzirdēt tās ražotājs, ir par labāku un vienkāršāku ierīci, kas darbojas pēc pavisam citiem principiem. Neviens nav ieinteresēts, lai lietas būtu izturīgas, drošas un kvalitatīvas. Peļņa - tikai tā viņus interesē.

Piecpadsmit gadu vecumā, tēvs Kimam atāļva pamest skolu, jo tur viņš garlaikojās, pie tam viņu ienīda visi audzēkņi un viņu vecāki.

"Es vairs negribu šo puišeli redzēt savā mājā, - teica pulkvedis Grīnfilds.
- Viņš ir līdzīgs ganu sunim, kurš plēš aitas." "Viņš taču ir staigājošs mironis!" - indīgi nošņāca matrona no Sentluisas.
 "Puišelis ir caur caurēm izpuvis un smird kā skunkss", - izteicās tiesnesis Fariss.

Kas tiesa, tas tiesa. No naida, uzbudinājuma, vai sajūsmas Kims kļuva koši sarkans, un sāka pretīgi ost pēc dzīvnieku sviedriem. Dažreiz viņš arī zaudēja kontroli pār urīnpūsli un zarnu traktu. Kad Kims uzzināja, ka tā mēdz notikt arī ar līdz galam nepieradinātiem vilkiem, viņš nomierinājās.

"Viņš ir netikumīgs bērns", - kā vienmēr atturīgi izteicās misters Kaindharts. Kims bija visnepopulārākais zēns skolā, ja ne visā Sentluisā.

"Galu galā, neko labu viņi tev tāpat vairs neiemācīs, - tēvs Kimam teica. - Kā gan citādi, ja klases audzinātājs ir tas izdrāztais mācītājs".
Viņš atceras pēdējos tēva vārdus: "Turies tālāk no mācītājiem, dēliņ. Nav viņiem nekādu Debesu Valstības atslēgu. Vienīgais, ko viņi tev var iedot, ir dirstūža, nevis paradīzes atslēga. Un vēl apsoli man, ka nekad nenēsāsi kārtības sarga žetonu".

Katru vasaru ģimene izbrauca uz fermu, un caurām dienām Kims klīda apkārt medīdams un makšķerēdams. Agros rītos viņam patika medīt vāveres kopā ar Džeriju Elisoru Džerijs bija lielzobains, garīgi atpalicis kaimiņu puika. Viņam bieži bija lēkmes, tāpēc Kims nēsāja līdzi ar ādu apvilktu koku, lai lēkmes laikā to iebāztu Džerijam mutē, un tas nenokostu sev mēli. Kimam patika šīs lēkmes, jo tad muāļ·ītim dažreiz sacēlās, un nogāja tieši biksēs, un šis skats Kimu uzbudināja. Vēl Džerijam bija mazs medību sunītis: kurš tad nezin, ka bez apmācīta suņa medīt vāveres ir gandrīz neiespējami?

Tēvam bija plaša un daudzveidīga bibliotēka, un ziemā Kims daudz lasīja. Viņš izlasīja visas grāmatas - gan Šekspīru, gan antīkos autorus. Dikenss viņam nepatika, bet seru Valteru Skotu viņš vienkārši nevarēja ciest. Viņam kļuva nelabi no bruņiniekiem un dāmām. Bruņas, viņaprāt, bija pārāk masīvas un nepraktiskas, bruņinieku turnīri - lopiska un muāļ·īga izklaide, bet romantiskā mīlestība - pretīga izdoma, līdzīga sievietes vājuma kultam, uz ko traki bija dienvidnieki. Viņš bija pamanījis, ka sevišķu nepatiku viņā izraisa mājskolotāju audzinātie Dienvidu džentelmeņi, kurus viņš uzskatīja par īstu mēri cilvēku dzimumam. Nebūtu slikti, viņš nosprieda, ja veterinārs viņus iemidzinātu kopā ar bruņiniekiem un burvīgajām dāmām.

 Bibliotēkā bija arī daudz grāmatu par medicīnu, kuras Kims "aprija" ar sevišķu alkatību. ā»oti patika dažādu slimību apraksti, viņš tīri vai izgaršoja uz mēles to skanīgos nosaukumus: muguras smadzeņu izžūšana, Fridriha ataksija, klimatēriskie augoņi... Kur tad vēl ilustrācijas! Ādas slimību indīgi sārtie, indīgi zaļie, indīgi dzeltenie un indīgi violetie plankumi, kas atgādināja preces uz letēm katoļu veikaliņos, kuros tirgojas ar svēto pīšļiem, madonnām, krucifiksiem un reliģiska satura bildītēm. Slimojot ar kādu no ādas slimībām, āda kļūst līdzīga sarkanam pergamentam, uz kura varot pat rakstīt. Būtu lieliski iepazīties ar zēnu, kam tāda āda, un apzīmēt viņu no galvas, līdz kājām ar visādām neķītrībām! Kims pat iedomājās, ka varētu studēt medicīnu un kļūt par dakteri, bet, lai gan dievināja slimības, slimnieki viņam nepavisam nepatika. Tie vienmēr žēlojās. Viņi bija viegli aizkaitināmi, egoistiski un neizturami garlaicīgi. Doma vien, ka vajadzēs pieņemt dzemdības, bija pietiekoši pretīga, lai atsistu jebkuru vēlmi nodarboties ar medicīnu.

Daudzas grāmatas bija par maģiju un okultismu, un Kims pagrabā zīmēja maģiskos apļus, cenšoties izsaukt dēmonus. Visvairāk viņam patika tādi pretekļi kā Humbaba, kura seju klāja puvekļi, un kurš pārvietojas ar dienvidvēju, Pazuzu, kurš ir drudža un mēra dievs, bet sevišķi Dželala un Lilita, kuras mēdza ielīst ļaužu gultās; reizēm naktīs pie Kima ieradās noslēpumains seksa partneris, un viņš ļoti cerēja, ka tas ir inkubs. Viņš zināja, ka bailes no mīlniekiem - dēmoniem ir tikai tāds kristiešu izdomājums. Piemēram, Japānā spoki - palaistuves, kurus sauc par lapsām - vilkatēm , tiek augstu vērtēti, un cilvēks, kuram izdevies ar tādu pārgulēt, tiek uzskatīts pa īstu laimes lutekli. Kims bija pilnīgi pārliecināts, ka lapsas - vilkates, vajadzības gadījumā, spēj mainīt dzimumu.

Reiz viņš veica seksuālās maģijas rituālu, lai sabeigtu tiesnesi Farisu, - to pašu, kurš teica, ka Kims viscaur izpuvis un smird pēc skunksa. Viņš pienagloja pie sienas tiesneša fotogrāfiju visā augumā, izrautu no augstākās sabiedrības almanaha, un tās priekšā masturbēja, dziedot dziesmiņu, ko tam bija iemācījusi velsiešu auklīte.

Uzkāp uz saitītes ( tiesnesis ņirdz)
Aizķeries ar kājiņu ( viņa acu zīlītes iemirdzas)
Klūpi pa trepītēm
Ar galvu sienāāā!!!

Mati uz Kima galvas saslienas stāvus. Viņš sten, sēc, vaid, izkliedz pēdējo vārdu un izšāļc spermu uz tiesneša cirkšņiem. Pēc pāris dienām tiesnesis tiešām nokrita no kāpnēm un salauza atslēgas kaulu. Pēc tam viņš dievodamies un zvērēdams stāstīja visiem, kam vien pietika pacietības klausīties, ka riebīgs, ruds šunelis, pēc visa spriežot ielīdis pagrabā caur logu, pēkšņi atradies viņa priekšā, kad tas kāpis lejā pa trepēm, un atņirgdams zobus pretīgā smaidā, meties viņam tieši kājās, un tik neveiksmīgi, ka viņš paklupis un novēlies pa kāpnēm, atsitoties ar plecu pret sienu.

Neviens tiesnesim neticēja, izņemot Kimu, kurš zināja, ka tam izdevusies domu materializācija. Tomēr viņš vēl mazliet šaubījās. Tiesnesis katru vakaru mēdza piedzerties līdz baltām pelītēm un bieži krita. Kims secināja, ka maģija ir nedroša un diezgan muāļ·īga nodarbe. Cita lieta - svins un tērauds.

Viņš izlasīja par Hasanu - i - Sabahu , Kalnu Veci, asasīnu Pavēlnieku, un bija sajūsmā. Kā viņam gribējās būt par vienu no asasīniem, pavadīt dienas un naktis vienīgi kopā ar vīriešiem! Sapņos pie viņa nāca Kalnu Vecis, sirmu bārdu un zilām caururbjošām acīm, un pavēlēja viņam nogalināt pulkvedi Grīnfildu, kurš teica, ka Kims ir līdzīgs ganu sunim, kurš plēš aitas.

" RRRRRRR... Es palekšos un ieķeršos viņam rīklē, kā to dara roņi, ja dresētājs ar viņiem slikti apietas".

 Kims atceras savus pusaudžu gadu eksperimentus ar bioloģisko ieroci. Ierocis bija bakas un mērķis - Jehovas liecinieku apmetne aiz upes. Viņu pretīgais lūgšanu nams traucēja zēnam vērot lieliskos saulrietus. Tā apzeltītā smaile Kimam atgādināja nevēlamu erekciju, un viņš nozvērējās, ka pienāks diena, kad smaile tiks nogāzta.

 Viss bija vienkāršāk par vienkāršu. Apmetnes iedzīvotāji pretojās vakcinācijai. Viņi nevienam neāļva " maitāt Kristus asinis". 19. gs beigās 20. gs sākumā saradās pulka visādu sektantu, bet tie ātri vien izmira, jo agri, vai vēlu aplipa ar bakām. Tāpēc droši var teikt, ka Kims tikai paātrināja "likteņa roku", izdalīdams jehoviešiem ilustrētas bezmaksas Bībeles, kuras iepriekš bija piesūcinājis ar baku vīrusu. Izdzīvojušie apmetni pameta. Kims to zemi nopirka par pusvelti, un uz lūgšanu nama izmēģināja savu pašdarināto liesmu metēju. Konstrukcijas shēmu viņš bija atradis kādā zēnu žurnālā, kur tā uzparikte bija nosaukta par "nezāļu iznīcinātāju".
............................................

Kimam tas šķita ļoti simboliski. Kims... aiztaisa visas durvis un izkar uzrakstu ar miroņgalvu un sakrustotiem kauliem: "Bīstami. Neienākt. Notiek appīpēšanās!" Viņš liek 44 kalibru atpakaļ somā, izvelk no turienes 38 - to, ņem rokās savu aligatoru, un iziet no mājas. Ceāļ uzkavējas, lai pret atejas durvīm saliktu sešas tukšas konservu bundžiņas, un jūtot kā vēderā kulstās zarnas, nu gluži kā tāda gara, brūna upe, viņš nodomā, tāda iekšēja Amazone - pukšķošs, murkšķošs, burbuļojošs šķidrums. Ateja atrodas zem vecas ābeles. Tēvs teica, ka ateja ābelei nāks tikai par labu, bet Kims ap būdiņu vēl apstādīja vīteņus. Viņš attaisa durvis, iekšā - sāns pie sāna, divi atejas caurumi, piesegti ar vākiem. Viņš paceļ vākus, maigi noglāsta paša pulēto un lakoto, dzelteno ozolkoku. Ieskatās bedrē un jūt no turienes nākošo, vieglo kaāļ·u smaku. Liek savu "aligatoru" uz blakus vāka, novelk kreklu un uzkarina to uz āķīša. Nolaiž bikses un sēžas uz "brilli" ar revolveri rokā. Viņš pozē gleznai, kura sauksies "Ilgais ceļojums", un pamāj ar roku neredzamajam gleznotājam.

Pēc tam, nogaidījis, kamēr pakaļa atslābinājusies tiktāl, ka muskuļi vairs nav jāpiepūlē, lai izspiestu zarnu saturu, viņš sāk šaut, ar katru šāvienu notriekdams arvien jaunu konservu kārbu, un pulvera dūmi vijas ap seju, sajaucoties ar vājo, svaigu ekskrementu aromātu. Neaprakstāmas izjūtas! Kims atliecas atpakaļ, izstaipās un pārlādē revolveri. Viņš zina, ka mirstot, cilvēki bieži zaudē kontroli pār zarnu traktu, tāpēc pašam šaut, kad pakaļa ir pilnīgi vaāļ - tas ir cēls, maģisks akts. Viņš uzstīvē bikses, savāc "aligatoru", un aizdedzina sēra sveci, paliekot atejā līdz tam laikam, kamēr sēra smirdoņa viņu neiztriec ārā. Brīnišķīgi ir tad, kad tu vari izbaudīt daudzus aromātus vienlaicīgi, protams, pārāk neaizraujoties ar skunksa, cianīda, jēlas gaļas, vai pūstošas maitas spēcīgo smirdoņu.

....................................................................................
...Sestdienas vakars, un iespējams, ka kāds, no pretējā upes krasta, ieklīdīs salūnā pie vecā Kesa, pameklēt nepatikšanas. Ilgi jau nu nebūs jāmeklē, 44 - kalibra, pusautomātiskais īsstobra revolveris būs pašā laikā, nolemj Kims.
Tiklīdz Kims ieiet caur virpuļdurvīm, viņš saprot - tūlīt sāksies. Divi cilvēki pie bāra letes blakus izejai. Viens garš un tievs, ar mironīgi skābu, kokainu seju, otrs - arī garš, bet resns, ar noļukušām lūpām un svina pelēkām acīm. Viņi pielec kājās, aizsprostodami izeju. Tas ar noļukušajām lūpām atņirdzis pretīgus, dzeltenus zobus.
- Klausies, man kaut kā dzeramais iestrēgst rīklē, kad esmu vienā telpā ar zilo, bet tev, Klem?
- Man tā pati nelaime, Keš.
Pēc visa redzams, ka šie vēl labprāt paņirgātos, bet Kimam to vairs galīgi negribas.
- Džentlmeņi, man nav ne mazākās vēlēšanās ar jums strīdēties... atļausiet man jums piedāvāt pa kādai glāzītei.
Kamēr Kims izrunā šo frāzi, viņa roka ātri slīd pie jostas un atpakaļ, it kā viņš gribētu pasniegt Klemam savu vizītkarti, bet tad viņš šauj pretiniekam vēderā. Klems glīti saliecas uz pusēm, zobu protēze, zobiem klabot, izlido no mutes. Klema 45 - kalibrs, kuru tas jau paspējis izraut no maksts, izšauj lielu caurumu grīdā. Kims, pagriezienā uz papēža, šauj Kešam kakla bedrītē. Lode izrauj palielu pikuci asiņainas miesas un izsmērē to pa sienu. Keša revolveris, vēl līdz galam neuzvilkts, krīt atpakaļ makstī. Klems vēl mēģina stīviem pirkstiem sagrābstīt ieroci. Kims tomēr negaida, vai tas izdosies, un ietriec lodi tieši pierē. Abi perdeļi miruši nokrīt uz grīdas. Ilgie un rūpīgie treniņi nesuši augļus.

Skatoties uz abiem beigtajiem ķermeņiem, no kuriem iztecējušas asinis jaucas ar smadzenēm, Kims jūtas vienkārši lieliski - viņš ir neuzvarams! Divi naidnieki nekad vairs viņu netraucēs. Divu draņķīgu kucesdēlu dvēseles lēnām izgaist pulvera dūmos.

No Kima Karsona dienasgrāmatas.

Vienmēr atvēli šāvienam tik daudz laika, lai varētu šaut ar pilnīgu pārliecību. Vienmēr radi iespaidu, ka laika tev ir vairāk kā pietiekoši. Tas novedīs tavu pretinieku panikā un liks viņam pārsteigties. Ātras, negaidītas ķermeņa kustības var piespiest pretinieku kļūdīties jau pie pirmā šāviena. Tievam cilvēkam visvienkāršākais būtu asi pagriezties ar sāniem, vai nokrist uz ceļgala. Izraujot ieroci, vienmēr uzsmaidi, it kā tu gribētu sacīt: "Bet tas tev - no manis" Senie cilvēki, uz alu sienām, uz bieži attēloja savus medījumus ar redzamiem iekšējiem orgāniem, tā arī jums vajadzētu iztēloties savu pretinieku, kā izgaismotu rentgena stariem. Asociējiet sevi ar nāvi, sava konkrētā pretinieka nāvi. Tātad, ko es šodien iemācījos?... Nekad negriez muguru bārmenim, viņš vienmēr būs vietējo pusē, tāpēc, ka uz vietējiem viņš taisa naudu. Bārmeni vislabāk nošaut pašā sākumā. Tikai muāļ·i izjūt līdzjūtību pret neliešiem, kurus jāpārmāca vēl pirms tam, kad viņiem rodas izdevība paveikt savas nelietības.

Komentāri

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."