Uz Sākumu arrow Mūzika arrow Mūzikas vēsture arrow THE REAL FRANK ZAPPA BOOK (Fragmenti) - 1. daļa
Citas lietas
Praktiski ieteikumi
Resistance!
Labas grāmatas
Labas filmas
Mūzika
Mūsu bibliotēka
- - - - - - -
Mūzu mājoklis
- - - - - - -
Viesu grāmata
Forums
Šajās dienās:
21.08. 1968. Padomju karaspēks iebrūk āŒehoslovākijā.
17.09. Kena Kīzija dzimšanas diena
18.09. Džimija Hendriksa nāves diena
Ieskaties galerijā!
Jaunākās galerijas
Yaga gathering (42 bildes)
Tikšanās pie madonas 2009 (77 bildes)
Umkas koncerts (9 bildes)
Hipiju ferma (30 bildes)
Pasākumi 2009 (0 bildes)
Jaunākais forumos
Hipiji,lv jaunā lapa!
THE REAL FRANK ZAPPA BOOK (Fragmenti) - 1. daļa Drukāt E-pasts
Uzrakstīja Frenks Zappa, tulkoja Paklīdenis   
03.02.2007
ImageFRENKS ZAPA - ģeniālā 20. gadsimta mīkla, cilvēks, kurš ir atradies radikālā nestandarta priekšgalā, tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem roka mūziķiem. Neatkarības sākumā baumoja, ka Kauņā viņam celšot pieminekli, bet varas iestādes neesot āļvušas. Latvijā, protams, ļoti mazpazīstams.

Ņemot vērā oriģināla valodas specifiku, grāmatas nosaukumu var iztulkot kā: "Īstā grāmata par Frenku Zapu", "Grāmata par īsto Frenku Zapu", "Īstā Frenka Zapas grāmata", "Frenka Zapas īstā grāmata", vai kaut kā tā.


Ievads.
Grāmata? Kāda vēl grāmata?

Es nemaz negribēju rakstīt grāmatu, bet nāksies, jo Pīters Okogrosso solījās palīdzēt. Viņš ir rakstnieks. Viņam patīk grāmatas - viņš tās pat lasa. Droši vien ir labi, ka grāmatas vēl jo projām eksistē, bet personīgi es no tām aizmiegu.

Mēs darīsim tā: Pīters atbrauks uz Kaliforniju, un dažas nedēļas man uzdos "interesantus jautājumus", pēc tam atšifrēs ierakstus, izrediģēs, ierakstīs disketēs un atsūtīs man. Es tās vēlreiz izrediģēšu, un rezultāts tiks nosūtīts Ennai Pettī uz "Poseidon Press", un viņa izdos "GRĀMATU"

Par mani ir izdota vesela kaudze grāmatu ( dažādās valodās ). Tad nu es nodomāji, ka lai ir kaut VIENA patiesa. Jāņem vērā, ka šī grāmatiņa nav visaptveroša, un ir domāta izklaidei.

Tātad, daži paskaidrojumi:

1. Parasti autobiogrāfijas autors ir pārliecināts, ka viņa dzīve ir apbrīnojama un brīnišķīga. Es nu galīgi tā nedomāju, es tikai gribu uz to visu paraudzīties no malas, drukātā veidā.
2. Dokumenti un citāti tiek izcelti atsevišķi.
3. Epigrāfus pirms nodaāļm ( izdevējiem tādi ļoti patīk ) atrada un ielika Pīters - to es saku tādēļ, lai jūs nepadomātu, ka es caurām dienām sēžu un lasu Flobēru vai Šekspīru.
4. Ja jūsu vārds tiek pieminēts, bet jums šis fakts nepatīk ( vai arī mani komentāri ), -  atvainojiet.
5. Ja jūsu vārds nav pieminēts, un jūs jūtaties atstāts novārtā, - atvainojiet.

Pirmā nodaļa. Vai es esmu savādnieks?

Es nekad neesmu centies būt savādnieks. Mani par tādu uzskata citi.
Frenks Zapa ( Baltimor Sun, 1986. g. 12. oktobrī)
        
Šī grāmata balstīta uz pieņēmumu, ka kaut kur, kādam interesē, kas es esmu, ko es daru, un par ko vispār ir runa.

Vispirms es paskaidrošu, kas es neesmu. Lūk, divas populāras leģendas...

Pateicoties dziesmai "Mistera Grīna Džinza dēls", no albūma "Hot Rats" ( 1969 ) ļaudis ilgi domāja, ka personāžs ar tādu vārdu, no telešova "Kapteinis ā¶engurs", arī ir mans īstais papiņš. Tā tas nav.

Otrā leģenda vēsta, ka es "uz skatuves pielietoju izkārnījumus". Te nu ir vairāki varianti, to skaitā:
1. Es uz skatuves ēdu mēslus.
2. Es sacentos "cūcībās" ar Kapteini Bifhartu, un mēs abi uz skatuves ēdam mēslus.
3. Es sacentos "cūcībās" ar Alisi Kuperu, viņš kājām mīdīja cāļus, es ēdu mēslus, nu un tamlīdzīgi.

Reiz Londonā, 1967 - 68, koncerta laikā, pie mums pienāca cilvēks no grupas "Flock" un teica: "Tu esi augsta klase. Kad es uzzināju, ka tu uz skatuves ēd sūdus, es nodomāju: "Nu tas ir īstais čalis!"" Es atbildēju, ka nekad uz skatuves sūdus neesmu ēdis. Viņš ļoti saskuma - izskatījās, ka esmu salauzis viņa sirdi. Varat sev atzīmēt: es nekad uz skatuves neēdu mēslus, bet vistuvāk sūdu ēšanai es biju kādā Faietvillas bufetē, Ziemeļkarolīnā, 1973. gadā.

Garlaicīgas vispārējās ziņas.

Dzīvē saglabā kārtību, lai daiļradē kļūtu nikns un oriģināls.
(Gustavs Flobērs )

Jā, Pīter, tas tik ir epigrāfs! Labi, laižam tālāk... Mans vārds ir Frenks ( un nevis kaut kāds tur Frensiss) Vinsents Zapa. Esmu dzimis 1940. gada 21. decembrī, Baltimorā, Merilendas štatā. Izlīdu pavisam melns, domāja, miris. Tagad esmu normāls.

Manā etnoģenēzē piedalījušies sicīlieši, grieķi, arābi un francūži. Pa mātes līniju - francūzis, sicīlietis un itālis, pa tēva - arābs un grieķis. Savā starpā vecāki sarunājās itāliski, lai bērni nesaprastu, - droši vien par naudu, kuras mūžīgi trūka. Viņiem tāds "slepenais kods" bija izdevīgs, jo bērniem itāliešu valodu nemācīja - droši vien, lai ātrāk asimilētos. Otrā pasaules kara laikā "ārzemnieku izcelsme" štatos nebija modē.

Mammas vecākiem piederēja restorāniņš. Viņa stāstīja, ka reiz kāds cilvēks tur uzsācis kautiņu, un mammas tētis esot paķēris lielo dakšiņu, ar kuru no verdoša ūdens izceļ kartupeļus, un ietriecis tam puisim galvaskausā. Šis nemaz neesot nomiris, bet tieši otrādi, aizskrējis ar visu dakšu uz galvas, kā antenu.

Tēva tēvs esot reti mazgājies. Viņš mīlējis satuntuļojies sēdēt uz lieveņa, dzert vīnu, un dienu uzsācis ar divām glāzēm bromzeltera.
 
Mātes māte angliski nerunāja un stāstīja man itāliešu pasakas, piemēram, par "mano peluza" - spalvaino roku. "Mano peluza! Vene qua!" ( "Spalvainā roka, nāc šurp!" ), - viņa sacīja šausminošā "vecmāmiņu" balsī, un pārskrēja ar pirkstiem pār manu roku. Tā ļaudis izklaidējās, kad vēl nebija televizoru.

Manas pirmās bērnības atmiņas: man bija matrožu uzvalciņš ar koka svilpīti kaklā, es gāju uz baznīcu un tur ilgi stāvēju nometies ceļos.
 
Mājās bija līdz spīdumam noberztas grīdas, ar pītiem paklājiņiem. Toreiz tā pieklājās - visu ievaskot un apžilbinoši nospodrināt, - televizora taču nebija, laika pietika. Vēl labais tonis prasīja, kad papiņš nāca no darba, skriet viņam pretī. Reiz jaunākais brālis Bobs mani apdzina un pirmais pieskrēja pie durvīm ( bet durvis bija stiklotas ). Bobijs atvēra durvis, apskāva papiņu un āļva durvīm aizvērties. Es ietriecos stiklos un sagriezu kreiso roku. Es dzirdēju, ka viņi taisās vest mani pie ārsta, lai brūci sašūtu, bet es tik šausmīgi raudāju, ka šūt neveda - vienkārši uzlipināja plāksteri, un tāpēc palika rēta. Ciest nevaru adatas.

Zobi man bija drausmīgi, un vecāki mani veda pie itāliešu zobārsta ar unikālu aparatūru - šujmašīnas un motorzāģa hibrīda. Viņš iebāza to parikti man mutē, un tad tik sākās: bzzzz - bzzzz - bžžž, un bez novokaīna. Es iemācījos baidīties no vārda "zobārsts". Vecāki uzskatīja, ka zobārstam jābūt itālietim, nevis kaut kādam "bālģīmim" ( kurš pat varētu izrādīties parasts "lauķis"). Tā es iepazinos ar nekrietno dakteri Rokko, kurš bija tik ļauns kā mūks no "Rozes vārda".

Mana pirmā kosmiskā ķivere.

Papiņš strādāja par meteorologu Edžvudas kara bāzē. Kara laikā tur ražoja indīgās gāzes, un meteorologs, droši vien bija vajadzīgs, lai izskaitļotu vēja virzienu. Viņš man no turienes nesa rotaļlietas: menzūras, kolbas, Petri trauciņus, pilnus ar dzīvsudrabu. Visa mūsu māja bija pietašķīta ar putekļainu dzīvsudrabu.

Man patika izliet uz grīdas dzīvsudrabu un tad uzsist pa to ar āmuru, lai bumbiņas izšķīstu pa visu istabu. Es dzīvojos vienā dzīvsudrabā.

Kad izgudroja DDT, papiņš atnesa veselu maisu. Ēst es to negribēju, lai gan runāja, ka principā varot - tas nav kaitīgs un nogalina tikai kukaiņus.

Sicīliešu vecāki visu darīja pa savam. Ja man sāpēja ausis, viņi uzkarsēja olīveāļ¼u un lēja ausī - sāpēja šausmīgi, bet uzskatīja, ka palīdz. Kad esi maziņš, strīdēties nav jēgas. Pirmos piecus - sešus dzīves gadus es pavadīju ar no ausīm lienošiem, no olīveāļ¼as dzelteniem vates pikučiem. Bez ausu sāpēm un astmas man bija arī hroniskās iesnas. Kaimiņi ieteica jaunu līdzekli - deguna dobumā ievadīt rādiju. ( Jūs par kaut ko tādu bijāt dzirdējuši?). Vecāki aizveda mani pie kārtējā itāliešu ārsta, es gan nezināju, kas tieši mani sagaida, bet nekas jautrs tas nevarēja būt. Ārsts man bāza degunā uz stieples gala uzmauktu rādija kripatiņu. (Vajadzētu pārbaudīt, vai tumsā nespīd mans mutautiņš ).

Īres naudas nekad nepietika, tāpēc papiņš brīvprātīgi piedalījās ķīmisko ieroču izmēģinājumos. Uz ādas uzsmērē kaut kādu vielu, pārsien, un tu apņemies to vietu nekasīt un nelūrēt, un par to saņem desmit dolārus. Pēc pāris nedēāļm apsēju noņem. Katru nedēļu viņš pārnāca ar dažiem tādiem apsējiem, uz dažādām ķermeņa daāļm. Kas tās bija par vielām, kā tās varēja ietekmēt cilvēka vai tā pēcnācēju veselību - nav zināms.

Jūdzes attālumā no mūsu mājas atradās iprīta noliktava, un tāpēc visiem apkārtnes iedzīvotājiem pienācās gāzmaska. No iprīta plaušās pārsprāgst asinsvadi, un tu nosmoc paša asinīs. Mums bija speciāls gāzmasku pakaramais. Ar savējo es spēlējos pagalmā - tā bija mana kosmiskā ķivere.

Pirms iprīta vajadzēja pielietot hlorpikrīnu, tā saucamos "vemšanas putekļus". Tie iekļuva zem gāzmaskas, kareivis to rāva nost, lai neaizrītos savos vēmekļos, un tad to sasniedza iprīts.

Mani vienmēr pārsteidzis, ka cilvēkiem maksā naudu par tādiem izgudrojumiem.

Manas bērnības otrā daļa

Manas bērnības otrā daļa ( jums tas vēl interesē?) galvenokārt pagāja Kalifornijā. Merilendā es tik bieži slimoju, ka vecāki nolēma pārvākties. Vispirms papiņš iekārtojās darbā Floridā - šoreiz viņš pievērsās ballistikai. Karš vēl turpinājās.

Manas atmiņas par Floridu:
1.Tur bija šausmīgi daudz odu, un ja maizi pa nakti atstāja ārpusē, tā pārklājās ar zaļu pelējuma pūku.
2. Laiku pa laikam mēs slēpāmies zem gultām un izslēdzām gaismu tāpēc, ka kādam šķita, ka atnākuši vācieši.
3. Papiņš "gatavoja margarīnu" iespiežot sarkanu pilienu paciņā ar baltu pulveri: sajaucoties masa kļuva dzeltenīga un radīja sviesta ilūziju.
4. Manam brālim uz pakaļas uzmetās furunkuls, papiņš to izspieda, bija daudz trokšņa un asaru.
5. Man piekodināja uzmanīties no krokodiliem, jo tiem garšo mazi bērni.
6. Salīdzinot ar Baltimoru, visas krāsas bija nedabīgi košākas.
7. Es daudz pastaigājos, kāpelēju pa kokiem un uz elkoņa man uzmetās sēnīte.
8. Neskatoties uz to, mana veselība uzlabojās, un es paaugos apmēram par pēdu.
9. Mammai piemetās nostaāļ£ija un tā kā es biju paaudzies, viņa nolēma, ka jādodas atpakaļ uz Baltimoru.
10. Mēs atgriezāmies Baltimorā, un es atkal saslimu.

Drīz vien vecāki nolēma pārcelties uz Kaliforniju. Papiņam piedāvāja darbu poligonā Jutā, kur notika nervu - paralītisko gāzu izmēģinājumi, bet par laimi, viņš izvēlējās kara jūrskolu Monterrejā, kur pasniedza metalurģiju - kurš gan saprot kas tas ir.

Tā nu ziemas vidū mēs sakāpām savā vecajā mašīnā un devāmies uz dienvidiem, uz Kaliforniju. Papiņš, kā jau visi Austrumu piekrastē, bija pārliecināts, ka Kalifornija ir mūžīgā saule un karstums. Tāpēc viņš, kaut kur Karolīnā apstājās, un kādai izbrīnītai melnādainai ģimenei, uzdāvināja visu mūsu ziemas apģērbu, pilnīgā pārliecībā, ka šos liekos krāmus mums nekad vairs nevajadzēs. Kad mēs ieradāmies Monterrejā, piekrastes pilsētiņā Ziemeļkalifornijā, tur bija šausmīgs aukstums, mūžīgs lietus un migla.

Ziemeļkalifornija un ķīmija

Sakarā ar papiņa darbu, es bieži mainīju skolu. Man tas nepatika, bet tajos laikos man vispār maz kas patika. Reizēm mēs braucām aiz dārzeņu furgoniem un gaidījām kad kaut kas izkritīs no kravas kastes, tad mēs apstājāmies, salasījām, nokratījām smiltis un vedām mājās vārīt.

Man nepatika būt nabadzīgam. Lai ko es nesagribētu, viss bija par dārgu, bet kad tu esi maziņš un tev nav ar ko spēlēties, tāpēc, ka viss ir pārāk dārgs, kļūst tik skumji un garlaicīgi. Man ļoti gribējās ķīmijas komplektu. Ja man tāds būtu, liels, ar visu bukletu, es varētu pagatavot asaru gāzi.

Sešu gadu vecumā es jau mācēju izgatavot šaujampulveri - proti es zināju visas sastāvdaļas, un ar nepacietību gaidīju, kad man tās būs. Māja bija pilna ar dažādiem ķīmijas piederumiem, es "taisīju" pulveri sajaucot dažādas vielas, sapņojot, ka kādreiz mani maisījumi uzsprāgs pa īstam.

Papiņš gribēja, lai es kļūstu par inženieri, un bija sarūgtināts, ka man nav dotību aritmētikā un citās tādās nozarēs. Visu skolas laiku man centās iemācīt to, par ko man nebija ne mazākās intereses. Es izaugu starp indīgajām gāzēm, sprāgstvielām un bērniem, kuru vecāki ar to visu pelnīja iztiku. Kāda suņa pēc man bija vajadzīga algebra?

( Tālāk stāstīts par to, kā mazais Zapa, kopā ar draugiem, sarīko sprādzienus no visa, kas gadās pa rokai, piemēram, no putekļiem un cītīgi sasmalcinātām ping - ponga bumbiņām, un kā, pēc kāda veiksmīga eksperimenta, viņš beidzot izlido no skolas un gandrīz dabū nosacītu sodu, bet mamma tomēr pierunā atbildīgo personu - par laimi tas izrādās itālietis. "Tā, - izsakās Zapa, - beidzās manas zinātniskās karjeras pirmā daļa")

( Šeit mēs izlaižam lielu un visiem zināmu mūsu autora dzīves daļu: muzikālās darbības sākumu, visu to Kaliforniju, pret kuru viņš izturas skeptiski, visus stāstus par muzikantiem - narkomāniem (šī dzīves sastāvdaļa viņā izsauc ironisku nicinājumu un pat trauksmi: pats Zapa narkotikas nekad neesot pat izmēģinājis un grasījies izmest no grupas tos, kuri mēģinājuši lietot), slavenos stāstus par
"atlējējām" - ašām meičām, kuras specializējušās atliet ģipsī mīļoto mākslinieku dzimumorgānus, - un uzreiz nokļūstam septiņdesmitajos: Zapa jau ir pasaulslavens.)

Vai, mugura sāp!

ā»audis, kuri nekad nav spēlējuši rok grupā, lolo muāļ·īgas fantāzijas par to, cik aizraujoša un grezna dzīve ir koncerttūrēs. Gadās jau arī kāda jautrība, bet kopumā ir diezgan nepatīkami.

Notikušas dažādas, unikālas lietas. Reiz Stokholmā, 1971 gada ziemā, izeju no "Konserthuset", kur mēs tikko bijām nospēlējuši divus koncertus pēc kārtas, man pienāk divi puiši, esot bijuši uz abiem šoviem un viņiem esot ideja, vai es piekritīšot.

"Mums, - viens saka, - ir vēl mazais brālītis Hanss, pirmajā šovā viņš bija, bet tad aizgāja uz mājām, jo rīt jāiet uz skolu". Ģimene dzīvoja piepilsētā, divdesmit minūšu braucienā aiz pilsētas. Viņi gribēja, lai es nakts vidū brauktu tiem līdz, ieietu Hansa istabā, pamodinātu viņu un teiktu: "Hans! Hans! Mosties! Tas esmu es, Frenks Zapa". Es atbildēju: "Labi, izdarīsim tā".

Nokļuvu tipiskā bērnistabā, visa pilna ar modelīšiem, ko puika pats bija sameistarojis. Hanss gulēja savā gultiņā. Bija ļoti auksti. Es viņu pamodināju. Viņš tiešām bija ļoti izbrīnījies. Pamodās vecāki, garos naktskreklos, jauki ļaudis. Līdz pussešiem rītā mēs sēdējām virtuvē un runājām par politiku.

Izņemot šo gadījumu, visa Eiropas 1971 gada koncerttūre bija pilnīga katastrofa. 4. decembrī mēs strādājām Montrejas kazino, Ženēvā, Ženēvas ezera krastā, starp citu, blakus Igora Stravinska ielai.

Pēkšņi, dziesmas vidū, sākās ugunsgrēks. Kāds no publikas bija iešāvis griestos petardi ( pēc citas versijas, vainīga bijusi elektroinstalācija). Bet tautas bija kādi divi - trīs tūkstoši, piebāzts. Tā kā daudzi vēl drūzmējās ārpusē, cenšoties iekļūt koncertā, gudrie organizatori bija noslēguši izejas. Bija palikuši divi ceļi: šaurās ieejas durvis un logs skatuves sānos.

Es pa mikrofonu paziņoju apmēram tā: "Lūgums saglabāt mieru. Jāpamet telpas. Šeit ir ugunsgrēks, centieties tikt laukā". Apbrīnojami, kā ļaudis, kas saprot tikai franciski, sāk jūs saprast, kad apdraudēta viņu dzīvība. Viņi sāka spiesties caur ieeju.

Viss jau bija pilns ar dūmiem, kad kāds no menedžeriem paķēra aparatūras kasti un izšķaidīja sānu logu. Mūsu tehniķi palīdzēja skatītājiem ielekt mazā dārziņā zem logiem. Muzikanti glābās pa tuneli aiz skatuves.

Pēc dažām minūtēm uzsprāga apkures sistēma un dažus cilvēkus ietrieca logos. Par laimi, neviens negāja bojā, daži guva vieglus savainojumus, - toties 13 miljonus vērtā ēka nodega līdz pamatiem un mēs zaudējām visu savu tehnisko aprīkojumu.

Nākošās nedēļas koncertus nācās atcelt, kamēr, pa daāļm, savācām jaunu aparatūru. Anglijā bija jānokļūst dažas dienas agrāk: vajadzēja samēģināt uz jaunajiem instrumentiem. Protams, bija problēmas, niķojās mikrofoni, vēl kaut kas, bet pirmo šovu mēs kaut kā nospēlējām. Pašās beigās mēs atgriezāmies "uz bis" un sākām "I Want to hold your hand", un vairāk neko neatceros.

Muzikanti domājuši - pagalam. Es nokritu no piecpadsmit pēdu augstuma uz betona grīdas, izmežģīju sprandu, pārsitu galvu, salauzu ribu un kāju. Vienu roku man paralizēja.

Tajā laikā man nebija miesassargu, "apsardzi" nodrošināja koncertu rīkotāji. Šajā gadījumā apsargiem, diviem milzīga auguma indiāņiem, bija jāatrodas skatuves sānos, bet "uz bis" laikā viņi bija izgājuši uzpīpēt zāli. Viņu prombūtnes laikā uz skatuves uzlēca kāds Trevors Houvels un nogrūda mani orķestra bedrē.

Žurnālistiem viņš pasniedza divas notikušā versijas. Pirmā - ka es esot "lūrējis uz viņa draudzeni". Nav taisnība: orķestra bedre bija 15 pēdas dziļa un vismaz divreiz platāka, sejā man spīdēja prožektors, un publikā es nevienu nevarēju saskatīt.

Citai avīzei viņš pavēstīja, ka bijis sašutis, jo grupa nav "atstrādājusi biļešu cenu". Paši varat izvēlēties, kura versija jums vairāk patīk. Mani nogrūdis no skatuves, viņš centās paslēpties publikā, bet divi mūsu tehniķi šo noķēra un uzstiepa uz skatuvi, lai nodotu policijai. Viņš dabūja gadu cietumā par "smagu miesas bojājumu nodarīšanu". Britu prese šo notikumu uzskatīja par amizantu.

Mani aizveda uz sabiedrisko slimnīcu, kā visur šajā laikā Londonā, bija šausmīgi auksts. Trūka personāla: divas gultas no manis gulēja kāds puisis, kuram kautiņā bija satriekti pauti, viņš visu laiku kauca, bet pilnīgi veltīgi. Anestēziju man nedrīkstēja veikt dēļ galvas traumas, tā kā pēc kāda laika es vienkārši zaudēju samaņu.

Pēc tam mani pārveda uz klīniku un tur es pavadīju mēnesi. Man bija diennakts miesassargs: tas draņķis tika izlaists pret galvojumu, un neviens nezināja, cik traks viņš ir. Krītot biju savainojis balseni un nevarēju parunāt. Rezultātā balss kļuva par tercu zemāka un tāda arī palika. ( Zema balss  - tas ir visai noderīgi, taču es tādu būtu gribējis iegūt kaut kā mazāk sāpīgi). Pēc mēneša es sāku mācīties staigāt uz kruķiem. Kāja bija ieģipsēta līdz gurnam, bet dzīt negribēja. To jau gribēja lauzt un ieģipsēt par jaunu, bet es nepiekritu. Vairāk kā pusgadu es pavadīju ģipsī un invalīdu ratiņos, pēc tam vēl ilgi staigāju kaut kādos dzelžos un speciālos apavos. Galu galā kāja sadzija, bet kļuva mazliet īsāka par otru, tāpēc ilgus gadus hroniski sāpēja mugura.

Pirmajā tūrē pēc slimības mēs atkal uzstājāmies Londonā. Preses konferencē es izjutu visu to zemiskumu, uz ko spējīgi briti, lai tikai pārdotu pēc iespējas vairāk biļešu. Intervijas laikā pienāca kāda meitene, pasniedza man ziedus un aizgāja. Uz reportieru jautājumiem viņa paskaidroja, ka ir tā puiša draudzene, kurš mani nogrūda no skatuves, un ziedus atnesusi aiz līdzjūtības. Vēlāk noskaidrojās, ka rīkotāji viņai samaksājuši par šo reklāmas triku.

(turpinājums sekos)
Komentāri
..
Larisa (87.110.70.xxx) 2007-09-23 14:21:34

pa zobaarstu izlikaas briesmiigi :upset
anarhija
panks (62.85.62.xxx) 2007-02-16 11:29:26

zapppa arii zaarkaa ieliks klokjiiti sinatram!visu cienju ffrankam z.
cikala (81.94.226.xxx) 2007-02-08 11:36:10

viņa mūzika ir tā, ko es varu klausīties jebkad.. un vienmēr būs tieši
laikā.
andra (85.234.165.xxx) 2007-02-08 01:35:21

es smējos, baigi labi, kaut kas no vecajiem brīnišķīgajiem laikiem pirms
TV. un ne tikai... paldies!!!
Mārcis Kristiāns Vēveris (217.199.117.xxx) 2007-02-05 14:59:16

Es uzskatu ka Franks Zappa ir viens no ģeniālākajiem 20.gs. komponistiem,
paldies ka veicinat ļaužu intresi par šo izcilo personību!
Sevišķi tuvas
man ir jazz from hell kompozīcījas un albums freak out!
čupukabra (87.110.25.xxx) 2007-02-03 22:33:07

Forša grāmata- neko nezinu par Frenku Zappu, paldies, ka tulkojat, tagad
gribēšu, ko uzzināt par viņu.
Only registered users can write comments!

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."

 
< Prev   Next >
 
© 2019 Hipiji.lv