Uz Sākumu arrow Resistance! arrow Partizānu karš Reinas krastos - 2. daļa
Citas lietas
Praktiski ieteikumi
Resistance!
Labas grāmatas
Labas filmas
Mūzika
Mūsu bibliotēka
- - - - - - -
Mūzu mājoklis
- - - - - - -
Viesu grāmata
Forums
Šajās dienās:
21.08. 1968. Padomju karaspēks iebrūk āŒehoslovākijā.
17.09. Kena Kīzija dzimšanas diena
18.09. Džimija Hendriksa nāves diena
Ieskaties galerijā!
Jaunākās galerijas
Yaga gathering (42 bildes)
Tikšanās pie madonas 2009 (77 bildes)
Umkas koncerts (9 bildes)
Hipiju ferma (30 bildes)
Pasākumi 2009 (0 bildes)
Jaunākais forumos
Hipiji,lv jaunā lapa!
Partizānu karš Reinas krastos - 2. daļa Drukāt E-pasts
Uzrakstīja Aleksandrs Tarasovs, Zabriskie Rider   
02.03.2007

KĀ Kā»ŪST PAR TERORISTIEM

   Bulvāru izdevumi, kuri tā mīl biedēt savus lasītājus ar kaut ko asiņainu, pataloģisku, nervus kutinošu, cenšas iestāstīt, ka par teroristiem kļūst visādi nenormālie, sadisti, avantūristi, neveiksminieki un citi asociāli elementi. Par rietumvācu pilsētas partizāniem skaidri zināms, ka tā tas nav. Līdz tam, kā ķerties pie ieročiem, viņi bijuši principiāli vardarbības pretinieki, pacifisti, laipni, atsaucīgi cilvēki, kuri sapņojuši (un mēģinājuši) palīdzēt citiem.

Gudruna Enslina mācījās par pedagogu, brīvdienās strādājusi bērnu patversmēs bez atalgojuma; Vilfrēdu Bēzi, kurš gāja bojā Entebbes lidostā, skolā saukājuši par "pacifistu"; vienu no "2. jūnija kustības" līderiem Ralfu Reinderu dēvēja par cilvēku "kopš bērnības ienīstošu visas karu un vardarbības formas"; Ulrika Mainhofa, kuru kopš agras bērnības audzināja tante Renāte Rimeka, pazīstama bērnu pedagoģe un teologs, jaunībā gatavojās kļūt par mūķeni. Brigita Kulmane, pedagoģe, visu savu brīvo laiku veltīja slimnieku kopšanai. Andreass Bāders izveidoja patversmi bērniem - bezpajumtniekiem. Pārtikušās sabiedrības vienaldzība pret viņa audzēkņiem: tiem atlika vai nu zagt, vai iet uz paneļa, bija viens no iemesliem Bādera aiziešanai partizānos. Visa grupa, kas sagrāba vēstniecību Stokholmā, bija no "Sociālistiskā pacientu kolektīva". Šī organizācija palīdzēja psihiski slimajiem un neirotiķiem, kritizēja tradicionālo psihiatriju kā "represīvu" un izdeva "sociālistisku antipsihiatrijas" žurnālu "Patienten - info". 1971. gadā "tradicionālie" Heidelbergas psihiatri uzrakstīja denunciāciju Federālajam izlūkdienestam. Tajā bija teikts, ka "Sociālistiskā pacientu kolektīva" vadītāji, doktori Volfgangs un Ursula Gūberi "psihiatriskās palīdzības ietvaros" slimniekus it kā apmāca karatē, džudo, kontrpropagandas metodēm, viltotu dokumentu izgatavošanā, apieties ar ieročiem un sprāgstvielām. Kā arī veic "pretvalstisku propagandu", pasniedzot pacientiem psiholoģijas pamatus, socioloģiju, dialektiku, seksoloģiju, teoloģiju un šķiru cīņas vēsturi. Varas iestādes sagrāva "Kolektīvu", arestēja Grūberus, bet viņu slimniekus piespiedu kārtā ievietoja psihiatriskajā klīnikā, kur drīz vien divi izdarīja pašnāvību, divi nomira "ārstēšanas procesā" (elektrošoks, insulīnterapija), viens gāja bojā "nokrītot pa trepēm", bet pārējos, tā kā viņi polemizēja ar ārstiem, ievietoja bīstamo pacientu nodaāļ. Nav jābrīnās, ka brīvībā palikušie doktora Grūbera sekotāji izveidoja puslegālu "Sarkano tautas universitātes informatīvo centru", bet vēlāk iekāļvās "2. jūnija kustības" partizānu rindās. 

Birgita Hogefelde, ceturtās, priekšpēdējās RAF paaudzes līdere, tiesā paziņoja: "Sākumā es ķēros pie visdažādākajiem darbiem un iestājos daudzās organizācijās un kustībās: strādāju sociālās palīdzības centrā, kur pārsvarā nodarbojos ar turku pusaudžiem, aģitēju par jauniešu centru pašpārvaldēm, uzstājos par lielāku skolu pašpārvaldi, piedalījos cīņā par sabiedriskā transporta cenu samazināšanu, un visbeidzot, piedalījos demonstrācijās pret karu Vjetnamā un slepkavniecisko režīmu Spānijā. Manu daudzpusīgo aktivitāšu raksturs radikāli izmainījās pēc Holgera Maina slepkavības... Bērnībā es gribēju kļūt par muzikanti, vai ērģeļmeistari, bet neilgi pirms izlaiduma eksāmeniem, ne bez iekšējās cīņas, nolēmu iestāties juridiskajā fakultātē, lai gūtu iespēju uzlabot politieslodzīto stāvokli un mēģināt novērst turpmākās slepkavības".

"Lodes, ko saņēma Rūdijs Dučke , izbeidza mūsu sapņus par mieru un nevardarbību", - atzinās "pati" Ulrika Mainfofa. Rūdiju Dučki - vācu "jauno kreiso" teorētiķi, valsts lielākās studentu organizācijas "Vācu sociālistiskās studentu savienības" līderi, 1968. gada aprīlī, smagi ievainoja neonacists Jozefs Bahmans. Špringera avīžu koncerns bija izvērsis traku rīdīšanas kampaņu pret Dučki. Prese aizvien atgādināja Dučkes ebrejisko izcelsmi un ar ļaunu prieku publicēja viņa mītiņu uzstāšanās fotogrāfijas, kurās, jau tā kariķētam čigānam līdzīgais Dučke, pavēris kliedzienā savu lielo muti, tiešām izskatās dēmonisks. "Šausmīgāks par Marksu, Freidisks izvirtulis", "Austrumu skaistuma paraugs. "Maura" Marksa un "kazaka "Trocka" pēctecis", šādi virsraksti bija zem fotogrāfijām. Avīžu pirmajās lappusēs tika ievietoti aicinājumi "godīgiem vāciešiem" "apturēt" Dučki. Brīnumainā kārtā ķirurgi izglāba Dučkes dzīvību, bet viņš palika invalīds, kurš cieš no šausmīgām galvassāpēm, periodiskiem ģīboņiem, redzes zuduma, epilepsijas lēkmēm un paralīzes. Bet pat šo invalīdu prese turpināja vajāt. Dučke bija spiests emigrēt uz Londonu un tur, 1979. gadā, kārtējās slimības lēkmes laikā, noslīka vannā. Tieši atbildot uz Bahmana šāvienu, topošais RAF teorētiķis Horsts Mālers, uzspridzināja bumbu Špringera koncerna ēkā.

Daudzi no topošajiem kaujiniekiem sāka savu darbību antifašistiskajās jauniešu organizācijās. Vispirms nākošie pilsētas partizāni mēģināja panākt nacistu sodīšanu un hitlerisko benžu atcelšanu no augstiem amatiem. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados pie VFR valsts stūres gan politikā, gan biznesā, gan masu informācijas līdzekļos atradās gandrīz vienīgi cilvēki ar nacistisku pagātni. "Aukstā kara" apstākļos VFR "pievēra acis" uz šo cilvēku pagātni, jo citu "vērtīgu kadru nebija".

Toreiz, 60 - tajos, naivie studenti mēģināja atmaskot. Viņi domāja, ka pietiek nopublicēt kara noziedznieku vārdus, un tos notiesās. Viņi sastādīja un nopublicēja milzīgu skaitu kara noziedznieku sarakstus: sīkiem burtiņiem, lappusi pēc lappuses: vārdi, ieņemamie amati pie Hitlera, pierādītie kara noziegumi, VFR ieņemamie amati. Tūkstoši, desmitiem tūkstošu uzvārdu. Augsti ierēdņi, turīgi biznesmeņi, sliktākajā gadījumā cienījami pensionāri. Analoģiski saraksti par tiem, kuru procesi notikuši, bet tiesa piespriedusi simboliskus sodus. Naivie studenti jautāja: "Kāpēc? Vai tā tam jābūt?". Viņi ticēja atklātības spēkam un tam, ka VFR ir demokrātiska valsts. Bet šī valsts vienkārši ignorēja viņu atmaskojumus.

Oficiāli denacifikācija VFR beidzās 1964. gada 1. janvārī. Šajā laikā pie atbildības tika saukti 12 457 kara noziedznieki, pie tam notiesāti tikai 6 329. Kara noziegumiem nav noilguma spēka un līdz 1980. gada janvārim VFR tiesas izskatīja 86 498 kara noziedznieku lietas. Cietumsods piespriests 6 446 cilvēkiem. Bet cietumsods ir stiepjams jēdziens. Dahavas komandantam Mihaelam Lipertam piesprieda vien 18 mēnešus cietuma. SS ģenerālis (obergrupenfīrers) Zeps Ditrihs, ievērojams slepkava un sadists, kurš kļuva slavens ar to, ka pašrocīgi nošāva Ernstu Rēmu, arī dabūja tikai 18 mēnešus! SS ģenerālleitnants (grupenfīrers) Karls Obergs un viņa tuvākais palīgs Helmuts Knohens, nacistiskā terora vadītāji Francijā, franču tiesā notiesāti uz nāvi, bet tad izdoti vācu pusei un tūlīt atbrīvoti. Osvencimas ārstu - slepkavu Johanu  Krēmeru Polijā notiesāja uz nāvi, bet VFR panāca viņa izdošanu un atbrīvoja. "Dānijas bende" Verners Bests, personīgi atbildīgs par vismaz 8000 cilvēku noslepkavošanu, vispār netika notiesāts un brīnišķīgi dzīvoja, ieņemdams labi apmaksātu juristkonsultanta vietu (viņa tiesāšana tika gadu no gada atlikta, sakarā ar "vājo veselību"; ar "vājo veselību" viņš nodzīvoja līdz 1983. gadam, kad lieta pret viņu tika pārtraukta "sakarā ar liela vecuma sasniegšanu"). Nacistiskie tiesneši, kuri piesprieda nāvessodus antifašistiem, kuri vēl kara pēdējos mēnešos nosūtīja pie karātavām simtiem "panikas cēlāju", nesaņēma nekādu sodu, neviens, "kaut viens vienīgais", kā ar rūgtumu rakstīja pazīstamais vācu dramaturgs Rolfs Hohuts.

70 - to gadu sākumā vācu kreisie bija savākuši 364 000 kara noziedznieku vainas pierādījumus. Pēc viņu aprēķiniem, 85% VFR Ārlietu ministrijas ierēdņu vajadzētu sēdēt cietumā, nevis savos kabinetos. No studentu - antifašistu viedokļa raugoties, VFR notika nevis "denacifikācija", bet gan "renacifikācija". 1955. gadā parlamenta komisija Oigena Herstenmaiera, bundestāga priekšsēdētāja un Oto Skorceni drauga, vadībā, pieņēma lēmumu, kurš pavēra ceļu uz bundesvēru visiem bijušajiem "SS fīreriem", līdz pat oberšturmbanfīreram, pie tam katram saglabājot iepriekšējo dienesta pakāpi. Tika pieņemts "Likums par konstitūcijas 131. panta izmaiņām", sakarā ar kuru visi bijušie nacistiskie ierēdņi un profesionālie militāristi tika atjaunoti savā iepriekšējā statusā, bet, ja tas nebija iespējams, valstij bija jāizmaksā viņiem pensijas. 1961. gadā šim likumam tika pieņemts "papildinājums Nr 3", kurš likumu attiecināja arī uz SS biedriem - organizācijas, kura Nirnbergas tribunālā tika atzīta par noziedzīgu. Rūpnieki, kuru līdzdalība noziegumos pret cilvēci bija pierādīta, mierīgi attīstīja savu biznesu, sākot ar Filka koncernu un beidzot ar Dēgusa firmu, kas pie nacistiem nodarbojās ar Treblinkā noslepkavotajiem izrauto zelta zobu kronīšu pārkausēšanu zelta stieņos. Nacistiskie kara noziedznieki izauga pat līdz ministru posteņiem - kā Teodors Oberlenders, kurš komandēja bataljonu "Nahtigal", kurš guva slavu masveidā nogalinot mierīgos iedzīvotājus Ukrainā, un pat līdz federālajam kancleram, kā Georgs Kīzingers, viens no Hitlera antisemītiskās propagandas doktrīnas izstrādātājiem.

Vai būtu jābrīnās, ka daļa jaunatnes ātri vien saprata, ka dzīvo fašistiskā valstī, tikai šis fašisms ir "slēpts, snaudošs". Ka tas ir maskējies, pieklusis, bet tāpēc nav pārstājis būt par fašismu, un tāpēc pret to ir jācīnās kā pret fašismu, ar ieročiem rokās. Viens no aktīvākajiem šādas pozīcijas propagandistiem bija Horsts Mālers. Viņš tā arī rakstīja: "Mums jāizmāna fašisms uz āru". Cits bija Mihaels "Bommi" Baumans, slavens kaujinieks, kurš pārtrauca darboties RAF tiklīdz saprata, ka tās proarābiskā pozīcija var pāraugt antisemītismā.

Pat upura izvēle, pašai slavenākajai RAF akcijai - nolaupīšanai un vēlākajai (pēc RAF līderu slepkavībām cietumā) Vācu rūpnieku apvienības prezidenta Hansa Martina Šleiera sodīšanai ar nāvi, bija saistīta ar viņa personību. Šleiers dzimis 1915. gadā, tiesneša ģimenē. 1931. gadā viņš iestājās Hitlerjūgendā, drīz pēc tam arī NSDAP. Partija viņu rekomendēja SS (esesiešu Nr 227014). Studējot tieslietas Heidelbergā, Šleiers universitātē vadīja Impērisko nacionāl - sociālistisko studentu organizāciju. 37 - tajā viņš uzrakstīja denunciāciju par universitātes rektoru Mecu un padzīvojušais profesors tika nosūtīts uz koncentrācijas nometni. 1939.gadā Šleiers kļuva par impērijas inspektoru Insbrukas universitātē Austrijā un uzsāka "lielo tīrīšanu". Nākošā bija Parīzes universitāte. 1941. gadā Šleiers kļūst par Centrālās rūpniecības savienības prezidija kancelejas vadītāju Morāvijas un Bohēmijas protektorātā. Šajā postenī viņš vada āŒehoslovākijas nacionālo bagātību izlaupīšanu, politieslodzīto un karagūstekņu izmantošanu "protektorāta" kara rūpniecībā, slepeno objektu celtniecībā, un tai sekojošo ieslodzīto "utilizāciju" (tātad nogalināšanu). Pēckara āŒehoslovākijā Šleieram piespriež nāves sodu un pieprasa viņa izdošanu, bet saņem atteikumu. Šleiers ir pārāk vērtīgs VFR ekonomikas kadrs. "Vērtīgais kadrs" kļūst par ievērojamu personu KDS (Kristīgo Demokrātu Savienība), vairāku korporāciju novērotāju padomes locekli, "Daimler - Benz" pārvaldes locekli, Federālās vācu darba devēju savienības un Federālās vācu rūpnieku apvienības priekšsēdētāju. Izvēloties Šleieru no vairākiem desmitiem līdzvērtīgu "šķiras ienaidnieku", RAF vadījās arī no apsvēruma, ka "šitādu tiešām nebūtu žēl nosist".

Daudzi no topošajiem partizāniem sāka ar pretkara kustību - demonstrācijās pret kodolraķešu izvietošanu Rietumvācijā, pret Vjetnamas karu. "Pati Ulrika Mainhofa bija visai pacifistiskas un reliģiozas organizācijas "Kustības pret kodolnāvi" aktīviste. Bet šos pretkara aktīvistus sāka vajāt kā "Padomijas uzpirktos" un pilnīgi oficiāli ņēma uzskaitē kā "graujošus elementus". RAF biedrs Volfgangs Bērs, kurš 1980. gadā gāja bojā autokatastrofā, ir sacījis: "Ja ar tevi sāk "sarunu" BVF (konstitūcijas aizsardzības iestāde - pēc būtības politiskā policija) tāpēc, ka tu uzstājies pret kodolizmēģinājumiem, ja kaut kādi bijušie nacisti tevi apsaukā par komunistu par to, ka tu stāvi pret kodolieroču piketā, ja mācītājs uz tavu jautājumu "kāpēc tā?" atbild čukstus atskatoties uz visām pusēm: "Es tev to neesmu teicis, bet komunisti arī ir pret atombumbām", - tu sāc domāt: kāpēc tiešām nekļūt par komunistu, ja jau reiz tevi par tādu uzskata". Tālāk viss ir vienkārši: ja protestējošā pacifisma piekritēju uzskatīja par "novirzi", tad komunists jau bija visas sabiedrības absolūts ienaidnieks. Sabiedrība ar šiem ienaidniekiem cīnījās (VKP tika aizliegta 1956.gadā, bet 1968. gadā radītā mikroskopiskā, legālā kompartija, no saviem statūtiem bija izmetusi visus bīstamos vārdus - "revolūcija", "proletariāta diktatūra" utt). Un ja nu kāds nolēma kļūt par "sabiedrības ienaidnieku" (tātad par komunistu) - viņam līdz bruņotai cīņai bija atlicis viens solis. Tā rietumvācu sabiedrība pati radīja sev ienaidniekus.

Līdzīgi bija arī ar tiem, kuri protestēja pret karu Vjetnamā. Pretkara demonstrāciju dalībniece B. Hogefelde atceras "Labākajā gadījumā garāmgājēji mums kliedza: "Ja jums te nepatīk, vācieties uz VDR!" Bet reizēm bija arī jādzird arī ko citu: "Tādus kā jūs, Hitlera laikos ātri vien aizsūtītu uz krematoriju!" Un tās nebūt nebija atsevišķas balsis: ap tādiem cilvēkiem vienmēr pulcējās daudz viņu piekritēju, bet pretēja satura replikas bija kā izņēmums. Jaunatnei, kas radikāli noraidīja citu uzspiestu dzīvesveidu, kas meklēja citus orientierus, vēlējās dzīvot sabiedrībā, kuras centrā atradās cilvēks, un viņa vajadzības, nevis nauda, patēriņš, karjera un konkurence, - tādai jaunatnei šajā valstī vietas nebija.

Fašisms bija dzīvs, un to neievērot nebija iespējams: no vienas puses nacistu bonzas, ieņemdami svarīgus posteņus visās dzīves jomās, no otras arī konkrētas izpausmes: kompartijas aizliegums, asiņainās demonstrāciju izdzenāšanas (jau 50 - tajos gados!); vēlāk ārkārtējie likumi, Beno Onezorga slepkavība, tās ir tikai redzamākā daļa no nacisma izpausmēm. Jāatzīmē, ka tas viss notika ilgi pirms revolucionāro bruņoto grupu pirmajiem šāvieniem. Apkārtējā realitāte diezgan ātri apstiprināja manus minējumus par "institucionālā fašisma" esamību, aparāta, kurš radījis veselu arsenālu līdzekļu kaut mazākās pretestības apspiešanai. Sevišķi asi tas izpaudās ieslodzīto slepkavībās, bet kopš 1974. gada šī mašīna sāka strādāt pilnā sparā, tai skaitā arī pret mani. Tie, kuri 70 - to gadu vidū solidarizējās ar cietumos sēdošajiem rafiešiem un uzturēja ar viņiem kontaktus, tūlīt nokļuva politiskās policijas redzeslokā. Es jau vairs neatceros, cik reižu esmu pārcietusi kratīšanas, cik reižu, turot mūs zem automātu stobriem, policija pārbaudījusi mūsu automašīnas, cik reižu mums sekojuši - droši vien vieglāk ir atcerēties dienas, kad nekas tāds nav noticis.

70 - to gadu vidus represijas un iebiedēšana mums nepagāja bez sekām. Mūsu uzskati sāka mainīties: attiecībās ar valsti priekšplānā izvirzījās pretestība".

Tādā veidā loks noslēdzās. Antifašisti un pacifisti nonāca pie viena slēdziena: VFR valda "slēpts, snaudošs fašisms". B. Hogefeldes pieminētais Beno Onezorgs protestējošajai jaunatnei bija pazīstama figūra. 23 gadus vecais teoloģijas students no Hannoveres tika mērķtiecīgi nogalināts ar šāvienu mugurā, policijai izdzenājot studentu protesta demonstrāciju pret Irānas šaha vizīti VFR. Tas notika 1967. gada 2. jūnijā, Rietumberlīnē. "2. jūnija kustība" tika nosaukta pieminot Onezorgu.

Onezorgs demonstrācijā nokļuva nejauši, tā nebija kreiso organizēta, vairums dalībnieku bija jaunie sociāldemokrāti. Vienkārši īsi pirms šaha vizītes presē bija parādījušies raksti par politieslodzīto spīdzināšanām Irānas cietumos. Tur spīdzināja visus pēc kārtas, ar īsti austrumniecisku izdomu: ne tikai elektrošoks un piekaušana, bet arī cepināšana uz restēm virs lēnas uguns. Demonstranti šaha režīmu uzskatīja par fašistisku un ekonomisko palīdzību šaham, kā palīdzību fašismam. Tā domāja arī Onezorgs, pievienodamies demonstrantiem. Viņa sieva bija stāvoklī.

Onezorgs kļuva par simbolu nevis dēļ sava ārējā izskata - Jēzus Kristus kopija - bet tieši tāpēc, ka viņš nebija politiskais aktīvists, kreisais, Sistēmas ienaidnieks. Viņš bija tikai viens no tās paaudzes, viens no jaunajiem. Tas bija pietiekoši, lai viņu nogalinātu. Tieši tā stihiskajā piemiņas mītiņā 3. jūnija naktī izteicās Gudruna Enslina (līdz tam pazīstama ar savu pacifismu) : "Tā fašistiskā valsts ir gatava mūs visus nogalināt. Tā ir paaudze, kura radījusi Osvencimu, ar viņiem ir bezjēdzīgi diskutēt!" Nez vai klātesošos tā ietekmētu šis slavenais, vēlāk bieži citētais uzsaukums, ja Gudruna nebūtu balsī izteikusi to, par ko viņi paši domāja.

Vēl vieglāk pieņemt lēmumu bija tiem, kuri sāka "Komitejās pret spīdzināšanu", tika vajāti par "teroristu aizstāvību" un, rezultātā, paši nogāja pagrīdē (šis ir daudzu otrās, trešās un ceturtās rafiešu paaudzes ceļš).

Vārds "spīdzināšana" šeit nav pārspīlējums. Pilsētas partizāniem bija izgudrots sevišķs ieslodzījuma režīms: tā sauktā "mirušo koridoru" sistēma. Šajā sistēmā katru ieslodzīto turēja skaņu necaurlaidīgā vieninieku kamerā, balti izkrāsotā un bez kādām "liekām" mantām (gaismu, protams, neizslēdza arī naktīs). Katrā stāvā tika turēts tikai viens ieslodzītais, apkārtējās kamerās nebija ne dzīvas dvēseles. Tika sekots arī, lai ne virs, ne zem šīs kameras neviens neatrastos. Laiku pa laikam režīmu pastiprināja: aizliedza tikšanos ar advokātiem, liedza pieeju jebkādai informācijai (piemēram, aizliedza lasīt avīzes). Ieslodzītajiem attīstījās ass sensorais bads un sākās patoloģiskas izmaiņas psihē. Ulrika Mainhofa apraksta savu reakciju uz ieslodzījumu "mirušo koridoru" sistēmā: "Iespaids ir tāds, ka telpa kustas, kaut kur brauc. Pamosties, atver acis un jūti kā sienas brauc... Ar šo sajūtu nav iespējams cīnīties, nevar saprast vai tu drebi ir no karstuma, vai aukstuma. Lai kaut ko pateiktu normālā skaļumā, ir jākliedz. Vienalga, sanāk kaut kas līdzīgs rūkšanai, pilnīgs iespaids, ka tu zaudē dzirdi. Šņāceņu izrunāšana kļūst pilnīgi nepanesama. Apsargus, apmeklētājus, pastaigu pagalmiņus redzi kā caur polietilēna plēvi. Galvassāpes, slikta dūša. Rakstot - divas rindiņas, rakstot otro, jau vairs neatceries, kas bija pirmajā. Pieaugoša agresivitāte, kurai nav kur izpausties. Skaidra apziņa, ka tev nav ne mazākās iespējas izdzīvot, un nav pat iespējas par to ar kādu padalīties - advokāta apmeklējuma laikā, tu neko sakarīgu nevari pateikt. Pusstundu pēc apmeklētāja aiziešanas tu vairs neesi pārliecināts, tas bija šodien, vai nedēļu iepriekš. Sajūta, it kā tev būtu nodīrājuši ādu..."

1973. gada janvārī politieslodzītie partizāni sāka vispārēju sauso badastreiku, pieprasot nomainīt "mirušo koridoru" sistēmu Ulrilai Mainhofai un Astrīdai Prēlei, kuru veselības stāvoklis bija sevišķi smags. Varasiestādes piekāpās. Mainhofu pārveda uz parastu vieninieku kameru, bet Prēli tiesa atzina par rīcības nespējīgu un atbrīvoja. Slimību saraksts, kurās Prēle bija "iedzīvojusies" "mirušajos koridoros", aizņēma divas lapaspuses! Viņa bija zaudējusi 80% dzirdes, 60% redzes, 40% ķermeņa masas. Viņai bija hipertonija, sirds aritmija, vestibulārā aparāta, kuņģa - zarnu trakta, aknu, locītavu, ādas slimības, afāzija, abāzija, anoreksija, amenoreja. Kad draugi ieraudzīja Prēli, viņi nobijās. "Kaut ko tādu es esmu redzējusi tikai Zaksenhauzenā", - teica viena no "Komisijas pret spīdzināšanu" dalībniece. Normālos apstākļos Prēle ātri atkopās un tiklīdz jutās labāk, atgriezās pagrīdē.

"Holger Mains Komando" vadītājs Zigfrīds Hausners iebrūkot VFR vēstniecībā Stokholmā, tika smagi ievainots. Zviedru ārsti paziņoja par, ka neatbild par Hausnera dzīvību, ja viņu transportēs uz VFR. Tomēr viņu ved, un ievieto nevis slimnīcā, bet gan "Štamhaimas" cietumā. Viņš mirst. Pēc mēneša sākas tiesas process pret RAF, un Bāders nolasa kopēju ieslodzīto paziņojumu, kurš satur prasību veikt veselības stāvokļa pārbaudi sešiem apsūdzētajiem, sakarā ar to, ka viņi praktiski atrodas uz nāves robežas. Bādera runu pārtrauc 17 reizes. Ieslodzīto lūgumu tiesa noraida. Protestējot, apsūdzētie atsakās sadarboties ar tiesu. Viņus izved un turpina tiesas procesu bez viņiem. Aizstāvji protestē. Tad arī viņus atceļ, uzskatot, ka apsūdzēto prombūtnē pietiek ar vienu advokātu. Pēc 85. protesta, arī šis pēdējais, pamet tiesas zāli. Tiesa turpinās praktiski slēgtā režīmā, bet tad nomirst Katarina Hammeršmite - viena no 6 ieslodzītajiem, kuru veselības pārbaudi pieprasīja rafieši. Pārējie smagi slimie ieslodzītie tiks brīvībā tikai pateicoties "2. jūnija kustībai": tieši pret viņiem apmainīs nolaupīto Peteru Lorencu.

1977. gada janvārī RAF locekli Ginteru Fridrihu Zonenbergu smagi ievaino galvā. Brīnumainā kārtā viņš izdzīvo. Varasiestādes atsakās sniegt viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību un ievieto viņu "mirušo koridoru" vieninieku kamerā. Daļēji paralizētajam Zonenbergam, kurš atrodas pilnīgā izolācijā, pašam visu jāiemācās no jauna: kustēties, staigāt, apģērbties, ēst, lasīt, rakstīt, runāt. Pat cietuma ārsti pieprasa viņu pārvest no vieninieku kameras, jo viņam vajag kopšanu un palīdzību, un tāpēc, ka nevar iemācīties runāt, ja nav ar ko sarunāties. Pats Zonenbergs arī pieprasa pārvešanu un piesaka vienu badastreiku pēc otra. Viņu atbalsta visi politieslodzītie partizāni. Cietumsargi aprobežojas ar to, ka novieto kamerā televizoru.

Zonenbergam bija fantastisks gribasspēks. Viņu gribēja pārvērst par "dārzeni", bet viņš iemācījās ne tikai kustēties un rakstīt, bet arī runāt. Ar badastreiku palīdzību viņš panāca tikšanos ar advokātu un pieprasīja tiesas noklausīšanos par viņa pirmstermiņa atbrīvošanu veselības stāvokļa dēļ. Tiesā Zonenbergam paziņoja: "Tā kā tu esi iemācījies runāt, tātad tu esi ciešamā stāvoklī un vari izturēt ieslodzījumu... Lūgumu atteikt".

RAF biedram Berntam Rēneram 1992. gadā atteica ārstēšanu. Ali Jansenu atteicās pārvest uz cietuma hospitāli no kameras kur viņš mira no astmas. 1981. gadā visi ieslodzītie rafieši sāka badastreiku, pieprasot "mirušo koridoru" likvidēšanu un pārvešanu uz kopējām kamerām. Varasiestādes klusēja. Un tikai tad, kad no bada mira Sigurds Debuss, pārējie saprata, ka to arī grib panākt varasiestādes - lai rafieši paši sevi nomoka līdz nāvei, un pārtrauca badastreiku...

Bija arī tādi, kurus pagrīdē iedzina "masveida kratīšanas ar nošaušanu". Šādi tika nosaukti policijas reidi, kuros tvarstīja teroristus. Īstie teroristi jau nu tajos cieta vismazāk. RAF kaujiniekus, kurus nogalināja šādos reidos, var pārskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Bet laikā no 1971 - 1978. gadam, tika nogalināti vairāk kā 140 mierīgo iedzīvotāju, kuri kaut kādā veidā bija neiepatikušies policijai. Viens no nogalinātajiem bija "nepietiekami ātri pacēlis rokas", citi "aizdomīgi atskatījās". Bija arī tādi, kuri "aizdomīgi turēja rokas kabatās", vai vienkārši "aizdomīgi izskatījās". Ik pa laikam tiesa attaisnoja kādu slepkavu - policistu.

Lūk, viens piemērs: "Mēs gājām gar Kaufhofu (lielveikals ā¶elnē) - mēs pa priekšu, bet Klauss vilkās nopakaļ: viņam sāpēja zobs un viņš turējās pie vaiga. Pēkšņi mēs dzirdējām šāvienus un kliedzienus. Mēs atskatījāmies - Klauss jau gulēja uz ielas un viņa drēbes krāsojās asinīm. Mēs sākām kliegt: "Ko jūs esat izdarījuši! Viņš ne pie kā nav vainīgs!" Policists kliedza pretī: "Viņš ir terorists! Viņš aizsedza seju ar roku!" "Paskatieties uz mani! Kas es par teroristu?!" - izkliedza Klauss. Viņš gribēja vērst uzmanību uz saviem biezajiem briāļ¼u stikliem, viņš bija stipri tuvredzīgs. "Bet es domāju, ka tu esi tipisks terorists", - nosmīnēja policists un iešāva Klausam tieši krūtīs.

Piecus gadus Klausa draugi un radinieki staigāja pa tiesām, mēģinādami panākt taisnību. Taisnības vietā viņi dabūja tikai nepatikšanas: aizdomas par "simpatizēšanu", izsekošanu, kratīšanas, atlaišanu no darba, infarktus. Pēc pieciem gadiem vieni samierinājās, citi... pazuda. Varasiestādes uzreiz saprata kur viņi pazuda un nodrošināja papildus apsardzi visiem procesā iesaistītajiem. Tomēr ne visiem tā palīdzēja: 1986. gada 10. oktobrī Bonnā tika nogalināts Policijas departamenta direktors Herolds fon Braunmetls.

KO VIŅI GRIBĒJA PANĀKT

Tiek izplatīts viedoklis, ka pilsētas partizānu mērķis bija revolūcija VFR. Tās nu ir galīgas blēņas.  Viņi nebūt nebija tādi idioti, lai domātu, ka ar dažu redzamu politiķu un rūpnieku nogalināšanu un sprādzieniem pie tiesas ēkām vai amerikāņu kazarmām, var noorganizēt revolūciju. Vācu partizāniem bija pavisam cits mērķis. Viņi gatavojās atklāt "otro fronti" antiimperiālistiskajai cīņai kapitālistiskajās metropolēs, lai atbalstītu "trešās pasaules" valstu cīņu (Vjetnamā, Laosā, Kambodžā, Angolā, Mozambikā, Kolumbijā, Bolīvijā, Rietumu Sahārā, Nikaragvā un citur). Viņu domu gājiens bija tāds: "reālā sociālisma" valstis (PSRS ar saviem sabiedrotajiem) "nodevušas" "cīņu pret pasaules imperiālismu", bet "trešās pasaules" valstis vienatnē ar tik spēcīgu ienaidnieku netiks galā. Tātad vajag atvērt otro fronti, vajag organizēt partizānu kustību metropolēs. Lai šī kustība rastos, jāatver sabiedrības acis uz nehumāno, totalitāro kapitālisma raksturu, VFR gadījumā - uz "slēpto fašistisko vācu valsts raksturu".

Mērķi "izmānīt fašismu uz āru", nodemonstrēt visiem vācu valsts slēpto fašistisko raksturu RAF kaujinieki spīdoši paveica - par savu dzīvību cenu. Atbildot uz RAF akcijām, VFR pārgāja uz masu represiju taktiku, pie kolektīvās atbildības, un "kolektīvās atbildības" princips, kā visi zina - ir fašistisks princips. (Kāds jau arī zina, ka fašisti to aizguva no čekistiem, kuru sākumsastāvā bija pārsteidzoši daudz latvju bāleliņu. Tulkotāja piezīme.)

Desmitiem tūkstoši cilvēku tika aizturēti uz aizdomu pamata par "sadarbību" īstenojot "ārkārtas pasākumus cīņā ar terorismu". Aizturētajiem, pirms viņus atbrīvot tika ņemti pirkstu nospiedumi, asins un matu paraugi, viņus fotografēja, par viņiem ievadīja dosjē. Daudzi no viņiem zaudēja darbu, tikai tāpēc, ka bija aizturēti. "Masveida kratīšanas ar nošaušanu" nebija "policijas histērija", tās bija sankcionētas no augšas. Vācu valsts vienkārši neprata uzvesties savādāk. Valsts - tas ir aparāts, aparāts - tas ir cilvēki, bet cilvēki bija tie paši, kas pie Hitlera.

Tas bija paaudžu konflikts. "2. jūnija kustības" līderis Fricis Toifels tiesā uz jautājumu: "Kas ir jūsu tēvs?", atbildēja: "Protams, ka fašists. Jo viņš taču ir no jūsu paaudzes". Kad VFR ieviesa "profesiju aizlieguma likumu", viss nostājās savās vietās. Nacists varēja strādāt par pasniedzēju skolā, kreisais - nedrīkstēja. Tos, kas neatbalstīja valstiskās represijas, pieskaitīja "simpatizantiem". Tos vajāja līdzīgi kā PSRS "kosmopolītus" 40 un 50 - tajos, vai kā ebrejus 30 - to gadu Vācijā.

RAF rindas strauji pieauga. Pats slavenākais VFR žurnālists Ginters Valrafs to pierādīja savās reportāžās. 1978. gada decembrī demonstrācijā Brēmene, 4000 skolēnu skandināja: "RAF - taisnība! Jūs - fašisti! RAF -taisnība! Jūs - fašisti!"

1978. gada oktobrī Bavārijā stājās spēkā "likums par policijas uzdevumiem", kurš policijai atāļva pielietot šaujamieročus pret demonstrantiem, ja policija tos uzskatīja par "naidīgiem konstitūcijai". Šī likumprojekta autors bija Bavārijas Iekšlietu ministrs Zaidls -nacists un kara noziedznieks, kā par viņu rakstīja Minhenes "Demokrātiskās informācijas dienesta" biļetens. Jau nākošajā dienā - saskaņā ar "likumu par policijas uzdevumiem" - redakcijas telpās tika veikta kratīšana. Pārdesmit automātistu, bez ordera un prokurora sankcijas, izlaužot durvis, ielauzās redakcijā, uzlauza skapjus un rakstāmgaldus un konfiscēja materiālus par Zaidlu. Izdevuma redaktors Heincs Jakobi nolēma emigrēt. Tajā pašā laikā Minhenes skolotāji gatavojās rīkot demonstrāciju sava kolēģa Gerharda Bitervolfa aizstāvībai, kuru atlaida no darba tikai par to, ka viņš bija audzēkņus iepazīstinājis ar Helsinku apspriedes Nobeiguma aktu. Uzzinājuši par grautiņu Jakobi redakcijā, skolotāji nobijās un atcēla demonstrāciju. Akcijas vadītājai Haidrunai Millerei sākās histērija un viņa kliedz uz saviem jaunākajiem kolēģiem: "Jūs neatceraties kā tas bija Hitlera laikā, bet es atceros! Tas ir nopietni! Mūs visus apšaus!". Kāds no jaunajiem skolotājiem kliedza pretī: "Bet tagad vairs nav Hitlera laiki! Pie mums ir demokrātija!" "Jūs esat muāļ·i! - sauca Milleres kundze. - Jūsu vājprātīgie teroristi ir gudrāki par jums! Vācijā nav atšķirības starp nacismu un demokrātiju!"

RAF apzināti saasināja situāciju, jo nepiekrita "veco kreiso" (tai skaitā, komunistu) taktikai un teorijai, un uzskatīja, ka proletariāts ir "integrējies sistēmā" un zaudējis revolucionāro potenciālu. Revolucionārā iniciatīva pārgājusi uz "trešās pasaules" valstīm. Rafieši asi pārdzīvoja arī savu vainas apziņu pret šo valstu tautām. Šeit arī izpaudās rafiešu paaugstinātā atsaucība. Viņi nevarēja sēdēt rokas klēpī salikuši, kamēr Vjetnamā un Kolumbijā no bombardēšanām un napalma iet bojā desmitiem tūkstoši cilvēku. Viņi zināja, ka lielie koncerni gūst pasakainu peļņu ekspluatējot lēto darbaspēku "trešās pasaules" valstīs, ka NATO bāzēs VFR teritorijā gatavo "komandos" pretpartizānu darbībai Vjetnamā un Latīņamerikā, ka rietumvācu rūpnīcas ražo bumbas, kuras pēc tam met uz džungļu ciematiem, ka VFR atrodas skaitļošanas centri, no kuriem vada Vjetnamas bombardēšanu. Caur mierīgo protesta demonstrāciju stadiju rafieši jau bija izgājuši un tajā vīlušies.

Uz protestiem valdība nereaģēja. Bet ja reaģēja, tad ar stekiem un demonstrantu tiesāšanu. "Protams,  - ironizēja Ulrika Mainhofa,  -  noziegums nav napalma bumbu nomešana uz sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem, bet protests pret to. Nevis sējumu iznīcināšana, kas miljoniem nozīmē bada nāvi, bet protests pret to. Ne elektrostaciju, leprozoriju, skolu un aizsprostu sagraušana, bet protests pret to. Noziegums nav terors un spīdzināšanas, bet protests pret to. Nedemokrātiski nav brīvās domas apspiešana, preses cenzūra, budistu vajāšana Dienvidvjetnamā, bet protests pret to "brīvā" valstī. Sliktais tonis skaitās apmētāt politiķus ar pudiņa cepamā pulvera, vai biezpiena paciņām, bet ne to politiķu oficiālās pieņemšanas, kuru vainas dēļ tiek noslaucīti no zemes veseli ciemati un pilsētas. Sliktais tonis skaitās rīkot stacijās sarīkot publiskas diskusijas par apspiesto Vjetnamas tautu, bet ne veselas tautas kolonizācija antikomunisma aizsegā.

Andreass Bāders, Gudruna Enslina, Torvalds Prēls un Huberts Šēnleins tāpēc arī aizdedzināja lielveikalu Frankfurtē pie Mainas (tā bija viņu pirmā akcija), lai atgādinātu "resnajām cūkām" par karu, par nabadzību un ciešanām "trešās pasaules" valstīs, pirmkārt par Vjetnamas karu. "Mēs aizdedzinājām lāpu, par godu Vjetnamai!" - viņi paziņoja tiesā.

Kad vēlāk "Bommi" Baumanam jautās, kas viņu noveda pie geriljas, viņš atbildēs: "Mierīgo iedzīvotāju masu slepkavības Dienvidvjetnamā, Beno Onezorga noslepkavošana, āŒe Gevaras noslepkavošana Bolīvijā, "Melno panteru" slepkavības Amerikā. Izvēles nebija. Pareizāk sakot bija: vai nu bezgalīgi apraudāt kritušos, vai ņemt rokās ieročus un atriebties". RAF atcerējās par āŒe Gevaras aicinājumu "radīt divas, trīs, daudz Vjetnamu!" un paziņoja: "bez bruņotas cīņas proletāriskais internacionālisms ir liekulība".
 
"Mēs nejutāmies kā vācieši, mēs jutāmies kā "trešās pasaules" tautu "piektā kolona" metropolēs", - vēlāk teiks Horsts Mālers. Un Birgita Hogefelde tiesā apstiprinās: "Trešās pasaules" tautas bija mums tuvākas nekā vācu sabiedrība". RAF visā nopietnībā bija iecerējuši atklāt "otro fronti", izvērst plaša mēroga gerilju, revolucionāru partizānu pilsoņu karu, kas "piesaistītu lielus starptautiskā imperiālisma spēkus".

Nekas tāds RAF neizdevās. Kāpēc?

Šodien jau var noteikti pateikt, kāpēc. RAF rēķinājās ar to, ka tiklīdz lielākajai daļai rietumvācu sabiedrības (vispirms, protams, kreisajiem) kļūs skaidrs, ka viņi dzīvo fašistiskā valstī, - viņi sāks cīnīties pret fašismu visiem iespējamiem līdzekļiem. RAF iedomājās, ka otrreiz vācieši neļaus sevi apspiest nacistiskai valstij, un radīsies Pretestības kustība. Un kļūdījās. Kad tie vācieši, ar kuriem RAF rēķinājās (tātad kreisie, antifašisti), saprata, ka VFR ir fašistiska valsts, un fašisms ir slēpts, snaudošs, viņi nobijās. Izrādās, ka latenti fašistiska bija ne tikai valsts, bet arī sabiedrība. Par to, ar rūgtumu, savā 1994. gada tiesas procesā teiks Birgita Hogefelde. Pat tie, kas sevi dēvēja par "kreisajiem", tikai niecīga daļa iesaistījās Pretestībā.

Pārsvarā šie "kreisie" baidījās no tā, kas viņiem atklājās, baidījās no fašisma ēnas - un bailīgi atkāpās, nolādēdami rafiešus, par to, ka viņi "provocē valsti uz demokrātijas apspiešanu". Par to, piemēram, Renāte Rimeka atklātā vēstulē apvainoja savu audžumeitu Ulriku Mainhofu - un pēc Ulrikas slepkavības tā pārbijās, ka ne pati gāja uz bērēm, ne Ulrikas bērnus uz tām laida.

Dažos kreisajos bailes spēcīgi konfliktēja ar sirdsapziņu. Gudrunas Enslnas vīrs, slavens kreisais literāts un izdevējs Bernards Vespers, par to uzrakstījis veselu grāmatu - "Ceļojums". Grāmatā viņš raksta par to, kā viņš neieredz rietumvācu sabiedrības pārēdušos mietpilsoņus, kuru labklājība dibinās uz trūkumu un badu "trešās pasaules" valstīs, kā viņš neieredz šīs sabiedrības garīgo tukšumu, kura orientēta uz patērēšanu un mantrausību. Viņš neieredz sabiedrības standartizāciju un sīko šķirisko apspiešanas sistēmu vācu rūpnīcās, kur "ne tikai uzskaita, cik minūtes tu esi pavadījis tualetē, bet arī cik lapiņas tualetes papīra tu esi izlietojis!". Viņš neieredz "stukaču sabiedrību", kur, kā Hitlera laikā, BND aģenti (kā agrāk gestapo) iefiltrējušies visos sabiedrības slāņos (Vespers zināja, ko raksta: tieši tā, tūlīt pēc lielveikala aizdedzināšanas, tika arestēta viņa sieva un trīs līdzdalībnieki - viņi pārgulēja pie vietējās SDS aktīvistes, kuras draugs, arī SDS aktīvists - izrādījās policijas ziņotājs). Vespers daudz raksta par savu naidu pret tēvu. Tētiņš viņam bija ievērības cienīgs - Villijs Vespers, 20 - tajos ievērojams komunistu, bet pēc tam NSDAP dzejnieks. Vespers saprata, ka vienīgais viņa ceļš ir gerilja, bet baidījās. Tā arī mocījās, kamēr 1974. gadā izdarīja pašnāvību...

Izrādījās, ka "izmānīt fašismu no midzeņa", "izsaukt uguni uz sevi", ir daudz vieglāk, nekā pacelt cilvēkus cīņai, kuri negrib cīnīties un baidās no tādas cīņas. Tomēr apvainot rafiešus par to, ka viņi kļūdās, ir aplam. Nevarēja izprast īsto vācu sabiedrības raksturu, neveicot eksperimentu.

Kā zināms - negatīvs rezultāts - arī ir rezultāts.

ZABRISKI RIDER REDAKCIJAS VĀRDĀ
Mūsu apsvilinātie deguni jūt, ka drīz vairs nekur nevarēs izlasīt taisnību (vismaz objektīvu informāciju) par teroristiem. It kā tiekot gatavots likumprojekts, kurš paredzēs aizliegt "teroristu romantizēšanu un idealizēšanu" masu informācijas līdzekļos (vai kaut kā tā). Zinot kā tas vienmēr notiek (un ne tikai Krievijā), varam iedomāties ar ko tas beigsies - ar kārtējo vēstures pārtaisīšanu. Daudzām vēsturiskām personībām krietni pabojās biogrāfiju. Patiesības ministrija sāks strādāt pilnā sparā... Un pie mums var daļēji iestāties Orvela kunga 1984. gads. Ar ko arī apsveicam.
Komentāri
norča
Normunds Venskis (86.63.177.xxx) 2009-07-31 09:08:52

ko lai saka,kā RAF tā arī agrīnie komunisti,fašisti,anarhisti un daudzi
citi jaunībā bijuši pārākie ideālisti.ejot pa šo ceļu cilvēks balansē
uz šauras laipas un var nokrist vienā vai otrā pusē.katrā ziņā domāju
,ka jebkura ļauna darbība,likumīga vai nē tiks tiesāta.ja to nedarīs
pastāvošais likums tad cilvēka paša sirdsapziņa.
...
putraimiņš (195.154.69.xxx) 2007-04-06 23:36:41

mjā.... vāciešus sauc par vāciešiem, jo viņi vāc vācelīšu vāciņus...
bet dīvaini zvēri ir šie nacisti, komunisti, jūdaisti..., visi -isti, viena
caurītēm mirusi līķu un slepkavu suga, nāves draugi, kas gadsimtiem lolo
visādas slimas domas, neatsakās un netiek nekur prom no
vec-vec-tētiņu(māmiņu) lāstiem
....bet varbūt i negrib?
.....peace
Only registered users can write comments!

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."

 
Next >
 
© 2019 Hipiji.lv