Pirmās rokenrola skaņas padomjzemi sasniedza piecdesmito gadu otrajā pusē, pateicoties Rietumu raidstacijām, kā arī unikālajam audiotehniskās domas brīnumam - uz rentgena plēvēm kopētām 78 apgriezienu platītēm (vienā plēvē satilpa viena dziesma, ko puslīdz bija iespējams saklausīt apmēram divdesmit atskaņošanas reizes).

Tiešāka saskare ar rietumniecisku dzīvesveidu radās tikai 1957. gadā Vispasaules studentu un jaunatnes festivāla laikā. Pirmo reizi pēc kara šeit ieplūda tik plašas Rietumu sabiedrības, turklāt jaunatnes, masas, kas aizbraucot atstāja ne vien mazus un sprogainus mulatēnus, bet arī atmiņas par dažnedažādiem iepriekš neiedomājamiem pasaules brīnumiem - džinsiem, košāļjamo gumiju, Coca-Cola, arī dīvainu un skurbinošu mūziku, ko sauca par rock'n'roll. Festivāls notika Maskavā, taču vietējā roka strāva vispirms radās un pieņēmās spēkā Baltijā.

Rīgā pirmās grupas dzima jau pašā sešdesmito gadu sākumā, taču lielākoties tas nebija nekas vairāk kā īslaicīgs piedzīvojums pašu dalībnieku mūžā.  Par īstenu sākumpunktu, šķiet, uzskatāms 1962. (dažos avotos minēts arī 1961.) gads, kad Valerijs Seifudinovs (Seiskis), līdzās esot arī Pītam Andersonam, dibina grupu Revengers, ko Artjoms Troickis tavā Padomju roka vēsturē Back in The U.S.S.R. atzīst par pirmo pieminēšanas vērto vienību PSRS. Kā visas tālaika grupas, Revengers spēlē dejās un tikai amerikāņu rokenrolu - Elvis Presley, Chuck Berry, Little Richard u.c. Pits Andersons: "Sākumā tās nebija nekādas ambīcijas, tikai viena no laika pavadīšanas formām, kas pārauga dzīves jēgā. Bet vispār bijām paši sevis fascinēti, jutāmies kā jauni dievi un negribējām neko vairāk, ne paši komponēt, neko. Katra amerikāņu dziesma likās vesela pasaule."

Fotogrāfijās visas īstās grupas bija redzamas ar sešstīgu ģitārām, taču te līdz šim bija pazīstamas tikai septiņstīgu ģitāras. Tādēļ vietējās grupas savējās lielākoties skaņoja kā parasti, iztiekot bez pēdējās stīgas. Spēlēja tikai uz pirmajām četrām stīgām, lai nebūtu jāņem barē - neiedomājami virtuozs knifs. Sākotnēji milzu mīkla bija ari bildēs redzamās basģitāras, par tādām vispār nekas nebija dzirdēts. Tās iemanījās taisīt paši (Jānis Vanadziņš: "Ģitāras taisīja no tualetes podu vākiem - man vēl tagad glabājas dažas sagataves."), izmantojot klavieru stīgas - pirms spēlēšanas īkšķi notina ar izolācijas lentu. Skaņas pastiprināšanai izmantoja kinopastiprinātājus Kinap, visu kopā turēja viens vienīgs milzu  entuziasms.

Līdz ar The Beatles parādīšanos spēka pieņēmās visa jaunatnes kustība, radās jauns centra jaunatnes slānis - štatņiki. Viņi izskatījās kā kariķēti klerki, uzsvērti solīdi, kārtīgi un sterili, drēbes drīkstēja būt ražotas tikai ASV, frizūras - īsas, ar celiņu pieres vidū. Visi runāja nenormālā slengā ar neskaitāmiem, nereti pašiem nesaprotamiem angļu izteicieniem, dzinās pēc poļu avīzes Standart Mladych, kur ceturtdienas numuros bija informācija par ārzemju mūziku, visi kā viens klausījās Radio Luxemburg un katru pirmdienu vētraini apsprieda iepriekšējās nakts Top Twenty.

Protams, radās arvien vairāk un plašāk pazīstamas grupas, taču latviešu tajās bija maz, pārsvarā krievi un ebreji. Visi specializējās uz amerikāņu un nu jau arī angļu roku, kaut tekstu saprašana bieži tā arī palika neatrisināma problēma. Slavenākās grupas bija Atlantic un Melody Makers (Revengers turpinājums ar Pitu Andersonu un Zigismundu Lorencu). Pirmā spēlēja vieglāku un maigāku popmūziku (The Beatles, Hollies), otra - smagāku un raupjāku virzienu (blues, rock and roll, tā nosakot divas galvenās strāvas vietējā roka dzīvē, ko vēlāk papildināja arī Chicago un Blood, Sveat & Tears iedvesmotais džezroks. Citas tālaika vienības: Juniors (orientācija uz The Beatles), Dreamers (RPI studenti, tagad lielākoties emigrējuši), Jokers (rhytm & blues grupa, kuras centrā bija Saša un Roberts Airapetjani - armēņi, vēlāk emigrējuši), 9.60 (tieši tik veikalā maksāja akustiskā ģitāra; viņu etalons bija Animals). Grupas uzstājās skolu un augstskolu sarīkojumos, tehnikumos, retāk - klubos, parasti izpelnoties vētrainu atzīšanu, mūziķi bija svēto kārtā - Seiskim uz ielas allaž esot sekojusi  godasardze.

Grūti laiki jaunajai roka kustībai sakās 1965. gadā pēc skandalozās jaunatnes manifestācijas Planetārija priekšā Melody Makers aizliegtā koncerta dēļ. Lai iegrožotu un kontrolētu augošo jaunatnes enerģiju, tika ieviestas dažādas tarifikācijas skates, ansambļiem obligāti bija jāreģistrējas Estrādes orķestru birojā (savukārt, lai tiktu reģistrēti, jābūt piederīgiem kādai oficiālai organizācijai), jāapstiprina repertuārs, kurā 70 procentiem jābūt padomju dziesmām, pārējās drīkstēja būt sociālistisko ārzemju, mūzikas skolu audzēkņi ārpus skolas spēlēt nedrīkstēja (Marks Opeskins tādēļ bijis spiests uzstāties Antiņa parūkā un saulesbrillēs), par spēlēšanu bez oficiāla akcepta vispirms draudēja naudas sods, nākamajā reizē - aparatūras konfiskācija un pat apsūdzība nelegālas sabiedriskās organizācijas izveidošanā.

Taču tas nespēja mazināt roka spēku un kavēt tā attīstību; jaunas grupas radās joprojām un goda lieta bija šīm prasībām nepakļauties. Nāca hipiju laiks, mainījās mode un no štatņiku bramanīgās sterilitātes vairs nepalika ne matu ziedes smakas - cieņā bija pinkaini mati, bārdas un ūsas, košas kļošenes, puķaini krekli un rūtainas žaketes, arī mūzika kļuva smagāka un spēcīgāka - pasaule jau bija dzirdējusi par Jimi Hendrix.

Vecā latviešu lokomotīve

Spēlēts nereti tika it kā dzimšanas dienas svinībām noīrētās kafejnīcās, allaž laba uzņemšana bija Mākslas akadēmijā, šejienes Jaungada balles ar labāko grupu līdzdalību bija prestiža pasākums izmeklētākajai centra publikai. Iecienīti bija vairāku grupu kopīgie seišeni (pop sessions). Par vienu no nozīmīgākajiem 1969. gadā   «Dinamo» sporta   namā. Marks Opeskins «ELJA Informācijā» apgalvo: «Tajā tika izlauztas sešas durvis, izsisti astoņi logi, salauzti 156  krēsli,   izdzerts   kvantums  polšu un izpīpēts tonnām plana (zālītes).»  Savukārt pēc līdzīga pasākuma Jelgavā - Lauksaimniecības akadēmijā - no darba tika atlaisti vairāki tā organizētāji.

Eolika

Šā laika pazīstamākās grupas bija: Seiska un Pita Natural Product (varbūt pati labākā Rīgā), Eolika (vienīgā, kurā darbojās tikai konservatorijas studenti, augstā līmenī izpildot daudzbalsīgos Beach   Boys skaņdarbus), Vecā latviešu lokomotīve (tajā   apvienojās   vairāku   grupu   mūziķi, to   skaitā   vēlākais trimdas roka aktīvists Marks Opeskins (arī Prusaku ansamblis) - tagad simfoniskā orķestra  un  kora  diriģents Vācijā; pēc  apvainojumiem  nacionālismā lokomotīve tika   pārdēvēta   par   Experimental Model),  tagadējā režisora  Alvja Birkova Dzintara lelles, kur savas rokera gaitas sāka  Mārtiņš Brauns, Fēlikss ar vēlāko   Latvijas   Ministru prezidentu Ivaru Godmani pie  bungām, Mazie brāļi (Rīgas  50.  vidusskolas  audzēkņi, starp tiem arī aktieris un režisors Varis Vētra) u.c.

Kā savdabīga oāze vispārējā nelegalitātes atmosfērā bija kultūras nams Ziemeļblāzma ar savu grupu, tautā sauktu par Sfinksiem, kam neizprotamā kārtā bija izdevies nokārtot visas tarifikācijas. Sfinksu aizraušanās bija spēcīgs rhythm & blues un blūzs, viens no to balstiem - ģitārists, pianists un mutes harmonists Mārtiņš Brauns.

Turklāt vispārējais rokenrola vilnis šķīda arī ārpus Rīgas (Marks Opeskins pēc Ve-La-Lo koncertiem Aucē: «Bija tāds iespaids, ka visi vietējie to vien dara, kā spēlē popiņu. Viņiem pašiem bija trīs grupas, kuru līmenis bija ļoti labs un repertuāra izvēle nebūt neatbilda Kultūras pārvaldes prasībām.»).

Sešdesmito gadu roka sāgas beigas bija straujas un brutālas. 1970. gada maijā Politehniskajā institūtā bija paredzēts Natural Product koncerts, kas jau iepriekš bija sapulcējis krietnu pulku vietējo hipiju, taču ne tikai… Pirms koncerta milicija aplenca apkārtējo Vecrīgas rajonu un aizturēja gandrīz visus, kas tuvojās RPI, grupas dalībniekus ieskaitot. Turpmākās dienas visā Rīgā ķēra garmatainos, džinsainos un teniskurpjainos, kurus, Melnajās bertās  salādētus, nogādāja milicijas ēkā Padomju bulvārī, tur reģistrēja, fotografēja un lika nogriezt matus, bet Natural Product, piedraudot ar fizisku izrēķināšanos, uz visiem laikiem aizliedza publiski uzstāties. Laikmeta eiforija bija galā, hipiju ideālisms, sadūries ar padomju realitāti, sašķīda kā ziepju burbulis. Dažas vecās grupas kādu brīdi vēl turējās, dažas piemērojās režīma dziesmām   un   prasībām, daļa tālaika varoņu iegrima dziļa apātijā, alkoholismā un narkomānijā, daudzi vairs nav starp dzīvajiem, daudzi - emigrējuši un tikai daļa atrada spēku un vēlēšanos turpināt sākto. Turklāt šajā laikā arēnā jau bija parādījušies jauni censoņi - pirmās grupas ar pašu sacerētu, latviskā mēlē dziedātu repertuāru. Sešdesmito gadu Latvijas roks bija kļuvis par priekšvārdu jaunam stāstam ar nosaukumu Latviešu roks.

Komentāri

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."