Uz Sākumu
Hipiji,lv jaunā lapa!
Stabulētājs pie elles vārtiem un dziesma par debesīm Drukāt E-pasts
Uzrakstīja Klāss Vāvere   
07.10.2007
Materiāls tika sagatavots 1992. gadā publicēšanai žurnāla AVOTS hipiju kultūrai veltītajā numurā, kuram diemžēl tā ari nebija lemts ieraudzīt dienasgaismu.

P.S. hipiji.lv redakcija tikai daļēji piekrīt rakstā minētajiem apgalvojumiem, tomēr uzskata, ka  tas ir labs un izglītojošs, iesakām lasīt !

Tā vien šķiet, ka hipiju kustība (kaut "eksistence", iespējams, būtu piemērotāks vārds) joprojām ir viens no sešdesmito gadu Amerikas un ne tikai tās visbiežāk pieminētajiem simboliem. Taču, kā daudzi simboli, ari šis sevī ietver vairāk jautājumu nekā viennozīmīgu atbilžu.

Jauniešu tūkstoši un miljoni, kuri līdz nepazīšanai atšķīrās no saviem vecākiem, audzēja garus matus, tērpās dīvainās skrandās, runāja sev vien saprotamā valodā, pulcējās komūnās un sapņoja - jā, par ko? Par mūžīgu mieru zemes virsū? Par jaunu kārtību, kurā nebūs vietas politiķiem un policistiem? Par vispārēju vienlīdzību un nekad nerietošu sauli? Par revolūciju? Patiešām, kas tas bija? Ideālisms, ilgas pēc garīgas svētlaimes, kas ļautu atbrīvoties no pazemojošās materiālās atkarības, par kuras vergiem kļūst visi, kam pāri 30? Idiotisms, cerība ar totālas narkomānijas, apātiskas un pašapmierinātas nīkuļošanas palīdzību apturēt karu Vjetnamā un pārveidot pasauli?


Mode -sociāla neapmierinātība kā stils un dzīvesveids? Vienkārši prieks, sajūsma par savu esamību, par to, ka pasaule ir skaista un kļūst vēl skaistāka pēc kārtējās devas ieņemšanas, pēc jaunas Džimija Hendriksa skaņuplates iznākšanas? Droši vien tas viss un daudz kas cits kopā. Amerikāņu sociologs Loids Grosmans saka: "Ir taisnība, ka hipiju kustība bija slinkuma un stulbuma paraugs, kas ievīstīts svētulīgā retorikā par mīlestību, brālību un cilvēka pilnveidošanu. Taču hipiju eksistence un viņu dzīvesveida plašā izplatība nepārprotami liecināja, ka ar moderno sabiedrību patiešām notiek kaut kas nelāgs. Hipiji nepiedāvāja nekādu alternatīvu sabiedrībai, kurā dzīvoja, bet viņi bija sarkanie plankumi, kas liecināja par nācijas grūtajām garīgajām masalām."

Iespējams, ka tā. ā»oti iespējams, ka tā bija aktīvākā (kaut visbiežāk pilnīgi pasīva), kā arī masveidīgākā sociālā un politiskā protesta (ja mēs tomēr pieņemam, ka protests šeit bija noteicošais un ka tas vispār bija protests) kustība, kādu savās miesās spēja iznēsāt materiāli tik pārtikusi un morāli tik liberāli liekulīga sabiedrība kā tā brīža Amerika. Un tomēr nav taisnība, ka hipiji savam laikam nepiedāvāja neko. Viņi piedāvāja to, kas pašiem bija vajadzīgs visvairāk: narkotikas, seksu, un rokenrolu.

Kopš vien ir pastāvējis rokenrols, tas vienmēr lielākā vai mazākā mērā ir bijis saistīts ar seksualitāti un mākslīgām baudām, taču tieši hipiji šo trīsvienību - sex and drugs and rock'n'roll- pacēla jaunā līmenī, padarīdami to par dzīves galveno saturu, savas nerakstītās un tā arī līdz galam nekad nenoformulētās ideoloģijas pamattēzi, kas ietvēra gan cīņas (dzīves) veidu, gan mērķi. Pats dīvainākais, ka bija mirklis, kad ne tikai jaunieši, bet arī tie - barikādes otrā pusē -vecāki, politiķi, profesori, avīžnieki un pārējie - noticēja, ka ar šādiem ieročiem patiesi ir iespējams ja ne radīt jaunu, tad vismaz gāzt pastāvošo kārtību. Paaudžu plaisa, par kuras eksistenci rokenrols ar savu rašanos signalizēja jau piecdesmitajos gados, nu zibenīgā tempā pletās nepārsniedzamā bezdibenī. Šai sakarā ir vērts atcerēties 1968. gadā Holivudā tapušās filmas "Wild in the Streets" groteskās ainas: panākuši vēlētāju vecuma samazināšanu līdz 14 gadiem, jaunieši par prezidentu ievēl kādu no savām rokzvaigznēm un pieaugušos iesloga koncentrācijas nometnēs. Ne jau lai iznicinātu, bet lai ar narkotiku palīdzību liktu tiem pilnveidoties atbilstīgi jaunajiem ideāliem... Turklāt tās nebūt nebija mūžīgās jaunības svinības, ar Pīteru Penu tam visam nebija nekāda sakara: viņi augs lielāki un kļūs vecāki. Taču - ari labāki par iepriekšējām paaudzēm. Lai dzīvo miers, mīla, un savstarpēja saprašanās!

Tomēr vecāku panika izrādījās priekšlaicīga. Jau pēc dažiem gadiem, sapinušies savu idejisko mērķu bezmērķībā, juceklīgumā un nekonkrētībā, narkotiku un citu pārmērību izvārdzināti, vairums komūnu iemītnieku bija spiesti nomazgāties un apmainīt skrandas pret konvencionālāku apģērbu, lai atgrieztos koledžās un ģimenes paspārnē. Tiesa, daļa tā arī nomira ar narkotisku apgarotību sejā un vēl daudzi palika uzticīgi gan narkotikām, gan kādreizējiem ideāliem, atlikušo dzīvi kā sociāli trimdinieki veltīdami to sasniegšanai. Taču īsti hipiji jau sen ir tikpat kā izzuduši no pasaules kartes. Loids Grosmans: "Kaut ari viņi tika racionalizēti un mitoloģizēti par Ruso dabiskā cilvēka - cildenā mežoņa - 20. gadsimta līdziniekiem, kā sociālai grupai hipijiem nepietika ne intelektuālās bagāžas, ne sākotnējā naivuma, lai pārliecinoši spēlētu savu lomu līdz galam."

Taču joprojām ir saglabājies tālaika rokenrols. Kaut arī daudzas no tā lielākajām zvaigznēm mira kopā ar hipiju kustību, mūzika, šīs kontrkultūras spilgtākais karogs, ap ko pulcējās Jaunās Utopijas pavalstnieki, dzīvo joprojām. Varbūt tā var sniegt arī dažas atbildes, tāpat kā latviešu tautas trešās atmodas perioda avīzes nākotnes pētniekiem vēstis par mūsu, iespējams, tikpat naivajiem, taču tieši tādēļ skaistajiem sapņiem un maldiem.

ImageTālaika Amerikas muzikālā galvaspilsēta neapšaubāmi bija Sanfrancisko. Atbilde uz jautājumu "kāpēc?" ir elementāra: tā bija arī hipiju galvaspilsēta. Līdzās vietējiem jauniešiem te bija ne mazums iebraucēju, kurus piesaistīja Berklijas un pārējās Sanfrancisko līča koledžas. Daudzi šeit ieradās tādēļ, ka tā bija Kalifornija - parastā American dream darbības vieta ar kalniem, pludmalēm, mūžīgu vasaru, apelsīniem, naktsdzīvi un ari tradīcijām: Sanfrancisko bija bītu, piecdesmito gadu jauno un neapmierināto, kustības lielākais centrs rietumkrastā. Kontrkultūras recepte izrādījās vienkārša: tam visam pievieno daudzus tūkstošus jauniešu, pamatīgu daudzumu narkotiku (kopš līča piekrastē savu laboratoriju ierīkoja maniakālais ķīmijas autodidakts Augusts Ouslejs Stenlijs III, Sanfrancisko kļuva arī par narkotiku galvaspilsētu), kārtīgi samaisa un gaida eksploziju. Sanfrancisko hipiju vide netiešā veidā daudzējādi līdzinājās Ņujorkas avangarda mākslinieku hepeningiem: ari tur telpa spēlēja svarīgu lomu pašā notikumā, tāpat kā klātesošā publika kļūdama par akcijas līdzdalībnieku, procesa sastāvdaļu. Tomēr Ņujorkas intelektuāļu sarīkojumos dominēja avangardisks teatrālisms, kamēr Sanfrancisko valdīja brīvības un spontanitātes gars. Visa dzīve pēkšņi kļuva par totālu hepeningu, kas šeit tika dēvēts par be - in (esi klāt, esi iekšā). Vairs ne tikai atsevišķas zāles vai parku nostūri, bet pati pilsēta kļuva par dzīves skatuvi. Dažos rajonos, piemēram, Haiešberijā, veselas ielas izvērtās par nepārejošu be - in norises vietu - ar vīraku, rožukroņiem un puķēm visapkārt, gariem matiem, dīvainākajiem apģērbiem, kādi jebkad redzēti, brīvu seksu un, protams, uzmācīgi saldeno marihuānas aromātu pāri visam. Līdzīgas ainas bija novērojamas vai visās Amerikas koledžās un provincēs, kā ari Eiropā, taču tieši Sanfrancisko bija visas pasaules hipiju Meka - kaut tādēļ vien, ka maigais klimats bija ideāli piemērots bieži bez pajumtes esošu dīkdienīgi noskaņotu svētceļnieku bohēmai. Nirvāna pēkšņi šķita pieejama ikvienam, atlika tikai pārcelties uz Kaliforniju.

Un tur netrūka, ko redzēt, bet vēl vairāk - ko dzirdēt. Jefferson Airplane radās 1965. gadā, par nosaukumu pieņemot ģitārista Jormas Kaukonena (grūti, protams, iedomāties rietumkrasta hipiju ar dīvaināku uzvārdu) suņa vārdu. Sākuši ar laikmeta garam atbilstīgu folkroku, viņi spēlēja Boba Dilana un citu folkzvaigžņu repertuāru.

Kā vairumam vietējo grupu, sākumā viņu muzikālās spējas nebija vērtējamas īpaši augstu, taču šejienes publika vispirms prasīja entuziasmu un enerģiju un tikai pēc tam izsmalcinātību un virtuozitāti.

Pirmoreiz dzirdējuši Airplane, Greisa un Džerijs Sliki -laulāts pāris no Sanfrancisko - tajā pašā vakarā nodibināja grupu Great Society. Atšķirībā no daudziem citiem, viņi deva priekšroku pašu sacerētām dziesmām: "Mēs nospriedām, ja spēlēsim savu materiālu, auditorija nemanīs, ka sākam laist šķērsām." Publikas priekšā Great Society pirmoreiz stājās kādu mēnesi pēc Airplane debijas, un oktobrī abas grupas uzstājās Family Dog koncertā.

Grateful Dead koncerta plakāts
Grateful Dead koncerta plakāts
Family Dog ideja bija maksimāli vienkārša: pasniegt rokenrolu vidē, kur iespējams dejot un gūt pilnīgu mūzikas izjūtu. Lieki teikt, ka gan uz skatuves, gan zālē milzīgos daudzumos tika patērētas narkotikas un to radīto efektu -līdzās nežēlīgi skaļajai mūzikai pastiprināja nereālās gaismas izrādes, kas ātri kļuva par rokkoncertu neatņemamu sastāvdaļu, taču pirmoreiz tika izmantotas tieši Family Dog sarīkojumos. Mūzikas baudīšana šeit ieguva kādu jaunu, rituālu nozīmi.

Drīz šo ideju veiksmīgi pārņēma menedžers Bils Greiems, kurš sāka rīkot regulārus koncertus vietējā Fillmore zālē. Un tieši šie Family Dog un Fillmore koncerti kļuva par jauna mūzikas stila - psihodēliskā jeb acid (skābes, LSD) roka - šūpuli. Tā ir mūzika, kas radusies vistiešākajā narkotiku ietekmē un operē ar narkotisku "ceļojumu" laikā gūtiem iespaidiem. Narkotikas vismaz šķietami paplašina apziņas robežas, un tas bija jūtams gandrīz visu Sanfrancisko grupu mūzikā, kurā nereti parādījās jaunas, agrāk nedzirdētas skaņas un bezgalīgas improvizācijas.

Pilsētā notika regulāri koncerti, kuros valdīja fantastiska gaisotne, tajā bija plaša, entuziasma pilna publika un daudz bezdarbībā nīkstošu jauniešu, tādēļ turpmākajos mēnešos un gados jaunas grupas dzima nepārtraukti. Nozīmīgākās no tām: Big Brother and the Holding Company, kam lielākās slavas dienas vēl bija priekšā, Country Joe and The Fish - politiski visaktīvākā Sanfrancisko līča vienība, Moby Grape, kas tā arī nekad nesasniedza tai pareģotās virsotnes, un, protams, Grateful Dead - joprojām dzīva amerikāņu roka leģenda. Iespējams, ka tā bija vismuzikālākā un pārliecinošākā no visām turienes grupām. Dead līderis - bandžo spēlētājs un ģitārists Džerijs Garsija (bērnībā piedzīvotais labas rokas vidējā pirksta zaudējums viņam āļva izstrādāt ļoti savdabīgu spēles tehniku) - iztiku pelnīja, pasniegdams mūzikas stundas, bet basists Fils Less tika baudījis klasisko komponista izglītību koledžā. Viens no pirmajiem nozīmīgākajiem Dead koncertiem notika 1966. gada janvārī Bila Greiema organizētajā trīsdienu Trips Festival, kur uzstājās gandrīz visas vietējās grupas, desmit tūkstoši cilvēku dejoja, baudīja narkotikas, skatījās filmas un spocīgus diapozitīvus, kā ari sveica cits citu un paši sevi ar vēl vienu lielisku dienu savā mūžā. Būtībā tas bija avangards, pasniegts kā masu kultūra, taču, šīm trim dienām beidzoties, bija skaidrs, ka publika visvairāk pieprasa mūziku. Rokenrols bija jaunās kultūras būtiskākais stūrakmens.

Quicksilver Messenger Service
Quicksilver Messenger Service
Ja pilsētā bija ģitārists, kurš varēja mēroties ar Džeriju Garsiju, tad tas neapšaubāmi bija Džons āŒipolina no Ouicksilver Messenger Service. Kā vairums viņa vienaudžu, āŒipolina sākotnēji aizrāvās ar folkmūziku, taču turpmāk bija izteikts rokenroleris un spēlēja tikai elektrisko ģitāru: Tolaik tas skaitījās sociāli pilnīgi nepieņemami. Es momentā tiku izstumts no vietējām folka aprindām. Spēlēt elektrisko ģitāru bija vēl viens veids, kā pateikt: fuck. Tas bija nerakstīts likums: rokenrols ir okei līdz astoņpadsmit gadu vecumam, pēc tam ir jāspēlē folks."

Sapratis, ka tomēr negrib spēlēt folkmūziku, āŒipolina jau 1964. gadā nodibināja Messenger Service - pirmo Sanfrancisko rokgrupu.

1966. gada sākumā Messenger Service un Grateful Dead bija pilsētas labākās grupas, taču situācija būtiski izmainījās, pie apvāršņa parādoties divām sievietēm, kurām bija lemts kļūt par sava laika vadošajām rokenrola mūzām, - Dženisai Džoplinai, kas, atklīduši no Teksasas, piebiedrojās grupai Big Brother and the Holding Company un Greisai Slikai, kas kļuva par Jefferson Airplane dziedātāju. Slika ari iepriekš bija pazīstama kā Great Society dalībniece, taču tikai tagad pa īstam atklājās viņas un Airplane spējas psihodēlijas jomā. īpaši pieminams 1967. gadā izdotais grupas otrais albums "Surrealistic Pillow" - skaņuplate, kas ar folka un elektriskā acid roka sajaukumu tik tieši kā neviena cita atklāj Sanfrancisko roka estētikas spožumu un postu. Tieši Slikas sirēnveidīgie auri tādās laikmeta himnās kā "Somebodv to Love" un "White Rabbit" visai Amerikai āļva saklausīt Jaunās Utopijas balsi. Turpmāk grupa piedzīvoja neskaitāmas sastāva un nosaukuma maiņas (vispirms - Jefferson Starship, vēlāk - vienkārši Starship), taču ar savu eksistenci vēl 80. gadu beigās spēja atgādināt pasaulei tālaika Sanfrancisko vēsti par mieru, mīlu un globālām dejām.

Dženisas Džoplinas dzīve un muzikālā darbība ir bagātīgi dokumentēta grāmatās, kino un presē, un viņa patiesi bija spilgta parādība: drukna, nesukājusies, dīvaini ģērbusies, kašķīga, un, reti būdama skaidrā, viņa dziedāja un dzīvoja ar tādu enerģiju un intensitāti, ka likās - viņa nemitīgi izdala ārkārtīgi spēcīgu elektrisko lauku. Tieši tādēļ viņas nāve 1970. gadā bija skumjš, bet ne pārsteidzošs fakts... Taču viņa nenoliedzami bija izcila dziedātāja, kurai šķietami maz rūpēja pašas panākumi, un nav šaubu, ka viņa nomira, tā arī nepaguvusi izdarīt labāko, ko bija spējīga.

Džoplinai radniecīga personība daudzējādā ziņā bija Džimijs Hendrikss - melnādainais mūziķis, kuru žurnāls "Rolling Stone" vēl 22 gadus pēc nāves atzina par visu laiku ievērojamāko  ģitāristu. Kaut arī Hendrikss nenāca no Sanfrancisko un pirmos panākumus guva Lielbritānijā angļu menedžera vadībā, viņš, iespējams, ir pats nozīmīgākais psihodēliskā roka pārstāvis un viens no lielākajiem gigantiem rokmūzikas vēsturē. Dīvains un ārišķīgs, viņš spēlēja ar nepieredzētu spēku, viņa virtuozitāte bija apstulbinoša, un ar savu prasmi izmantot elektriskās ģitāras iespējas viņš pilnībā izmainīja līdzšinējos priekšstatus par šo instrumentu. Pēc viņa neviens roka ģitārists vairs nespēlēja tā, kā līdz tam, un arī pats rokenrols turpmāk skanēja savādāk. Hendriksa talantam nebija robežu, un pareizāk būtu teikt, ka viņš neizgudroja jaunu mūzikas stilu, bet jaunu matēriju. Grāmatā "Crosstown Traffic", analizēdams viņa personību un mūziku, āŒārlzs Šārs Marejs raksta: ""The Star Spangled Banner" (Hendriksa variācija par Amerikas nacionālās himnas tēmu, kas izskanēja Vudstokas festivāla noslēgumā - Red) varbūt ir pats pilnīgākais un spēcīgākais darbs par Vjetnamas karu un tā graujošo ietekmi uz vairāku amerikāņu paaudžu psihi visā Amerikas kultūrā. Viens cilvēks ar ģitāru trīsarpus minūtēs spēja pateikt vairāk nekā visi romāni, traktāti un filmas kopā."

Liktenīgi, ka gan Hendrikss, gan Džoplina Amerikā pirmo ievērību izpelnījās 1967. gada Monterejas festivālā un arī nomira abi gandrīz vienlaikus - 1970. gada rudeni, tādējādi iezīmējot gan kontrkultūras augstāko pacēluma brīdi, gan tās bojāeju. Un, šķiet, visas dzīves laikā viņi abi balansēja uz viena bezdibeņa malas...

Psihodēlija nenoliedzami bija hipiju komūnu parole, taču būtu maldīgi uzskatīt to par Amerikas vienīgo muzikālo strāvu. Tā nebija pat Sanfrancisko robežās. Vislabāk par to liecina Creedence Cleanvater Reviva! eksistence. Tā bija viena no sava laika komerciāli un radoši veiksmīgākajām grupām, kuras vienkāršās un pat nedaudz vecmodīgās melodijas ar tikpat vienkāršo kantriroka instrumentāciju no psihodēlijas murgainās drudžainibas šķir tūkstošiem gaismas gadu. CCR līderis Džons Fogertijs intervijā žurnāla "Rolling Stone" 20 gadu jubilejas numurā šo atšķirību raksturo šādi: "Mēs centāmies spēlēt daudz īsākus un ritmiskākus numurus, jo uzskatījām sevi par deju grupu. Toties Dead un Airplane spēlēja lēnus, stieptus gabalus - mūziku, kas šķiet laba narkotiskā transā."

Savukārt lielais reālisma un dekadences mistifikators, grupas Velvet Underground vadonis Lū Rīds tā paša žurnāla tajā pašā numurā saka: "Mēs bijām no Ņujorkas, un, diendienā saskaroties ar turienes realitāti, Sanfrancisko centieni mums šķita smieklīgi. Dzīve, kādu mēs to redzējām, neāļva mums piebiedroties rietumkrasta idejām."

Tomēr nav noliedzams, ka Sanfrancisko grupas ar savu maksimālismu un atteikšanos no jebkādiem - gan sociāli politiskiem, gan muzikāliem -aizspriedumiem pamatīgi ietekmēja arī citus mūziķus gan Amerikā, gan Eiropā, ļaujot tiem savos meklējumos kļūt drosmīgākiem un iet tālāk. Diezgan droši, ka bez Sanfrancisko nebūtu iespējami, piemēram, tādas grupas kā The Doors panākumi. Dibināta 1965. gadā Losandželosā, Doors ar spēcīgo elektrisko ērģeļu dūkoņu un sava līdera Džima Morisona apspīlētajām ādas biksēm, dzīvniecisko seksualitāti, kā arī filozofiski politiski erotiskajām vīzijām un spārnoto saukli "We want the World and we want it now ātri izvirzījās kontrkultūras avangardā. Tas, ka grupa nav aizmirsta joprojām, vienlīdz lielā mērā ir pirms daudziem gadiem mirušā Morisona skandalozās un mistiskās personības, kā arī viņu producētā lieliskā rokenrola nopelns.

ImageTaču, lai cik tas pirmajā mirklī šķistu dīvaini, tie bija briti, kas psihodēliskajam rokam deva tā lielāko šedevru. Varbūt tas liksies mazāk pārsteidzoši, ka tie bija... nu, protams, The Beatles ar 1967. gadā tapušo albumu "Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band", kas nereti ticis atzīts par nozīmīgāko notikumu 60. gadu kultūrā un vienu no mūsu gadsimta Ievērojamākajiem muzikālajiem darbiem. Kaut ari bītliem nebija tieša sakara ar hipiju komūnām (toties viņi nenoliedz, ka "Sgt. Pepper's" radies narkotiku iespaidā), tieši viņu meistardarbs k|uva par visas pasaules hipiju tēvreizi. Apbrīnojami daudzveidīgs gan muzikālās stilistikas, gan noskaņas ziņā - austrumu misticisms, īsteni vodeviļiski motīvi, rokgrupa, stīgu kvartets, 45 instrumentu orķestris un tālaika elektronikas sasniegumi - tas pierādīja, ka roka albums var būt ne tikai atsevišķu dziesmiņu sakopojums, bet kopējs veselums, vienots mākslas darbs, radīts ar bītliem un viņu producentam Džordžam Mārtinam raksturīgo eleganci un perfekciju.

Ne velti tas sēja nopietnas bažas konservatīvajās aprindās. Amerikāņu socioloģijas doktors Džozefs Krous, kurš specializējās "muzikālās diversijās", noklausījies "Sgt. Pepper's", atzina: "Skolā ne Lenons, ne Makartnijs neizcēlās ar īpašu pārgudrību, un neviens no viņiem nav baudījis muzikālo Izglītību. Sacerēt šādas dziesmas viņiem nozīmē to pašu, ko cilvēkam bez sajēgas fizikā un matemātikā Izgudrot atombumbu. ā»oti iespējams, ka šo mūziku ir radījuši pieredzējuši zinātnieki īpašās laboratorijās. Grūti spriest, vai The Beatles rīkojas apzināti vai ar viņiem manipulē kādas ārkārtīgi gudras un rafinētas personas, bet patiesībā tam arī nav nekādas nozīmes. Svarīgs Ir rezultāts, un The Beatles Ir kļuvuši par galvenajiem haosa tribūniem, kas vada uz sajukumu, narkotiku epidēmiju, jaunatnes šķirisko apziņu un sociālās revolūcijas atmosfēru."

Sava laika muzikālās realitātes kontekstā "Sgt. Peper's" parādīšanās tiešām bija līdzvērtīga ūdeņraža bumbas sprādzienam, taču arī šodien, atmetot visus pārspīlējumus un pārgudros prātojumus, tik un tā jāatzīst, ka tā patiesi ir lieliska skaņuplate, jo tajā ir lieliskas dziesmas. Tomēr The Beatles bija pārāk transcendentāli savā ģenialitātē un vērienā, lai būtu tikai hipiju ce|veži uz mūžīgo svētlaimi. Bez psihodēliskām iezīmēm viņu mūzikā bija pārāk daudz "nelaicīgu" vērtību, kas to darīja vienlīdz pieņemamu gan divas nedē|as no kaņepju smēķēšanas pārtikušam Haitešberijas iemītniekam, gan Londonas klerkam.

Tādējādi par vistuvāko Sanfrancisko grupu ekvivalentu Londonā kļuva kāda līdz tam nepazīstamu jaunu mūziķu kopa ar nosaukumu Pink Floyd Savukārt Londonas underground mūzikas scēnas oriģinālākā figūra bija viņu līderis Sids Barets. Audzis vidusšķiras ģimenē, Barets spēlēja ģitāru, taču viņa lielākais talants bija glezniecība. 1965. gadā viņš izpelnījās Kambervelas mākslas skolas stipendiju un tur arī pirmoreiz saskārās ar LSD. Iesaistījies skolasbiedra Rodžera Vatersa grupā Architectural Abdabs, Barets mainīja ne tikai tās nosaukumu, bet arī muzicēšanas stilu - no džeziski orientēta roka uz eksperimentālu blūza un rhythm & blues sajaukumu ar dīvainām elektroniskām skaņām un garumgarām, juceklīgām improvizācijām. Mūzika skanēja tik neparasti, ka bieži pat nebija iespējams saprast, kurš instruments kurā mirklī tiek spēlēts. Bareta iztēli vienlīdz iedvesmoja narkotikas, Luisa Kerola daiļrade, kā arī karaļa Artura laika leģendas, un tas viss rada atbalsi Pink Floyd kompozīcijās. Viņu meditācijas uz skatuves stiepās bezgalīgi, izraisot patiesu sajūsmu UFO - pirmā Londonas psihodēliskā kluba - apmeklētājos. Tieši šeit 1967. gada pavasarī notika labdarības koncerts ar mērķi vākt līdzekļus pagrīdes laikrakstam International Times. Šis notikums Londonā bija tikpat nozīmīgs, kā pirmie Family Dog koncerti Sanfrancisko, un sapulcēja piecus tūkstošus garmatainu. Alai līdzīgajā telpā uzstājās mūziķi (dažbrīd vienlaikus pilnā skaļumā spēlēja divas grupas - katra savā zāles galā), uz skatuves un sienām tika rādītas filmas un diapozitīvi, savukārt publikā tika izdalīti banāni, jo bija izplatījušās baumas, ka, smēķējot to mizas, iespējams gūt narkotisku efektu. Austot rītagaismai, uz skatuves stājās Pink Floyd, kas, būdami tikpat dziāļ narkotiku transā kā vairums publikas, vienā naktī kļuva par Londonas psihodēliķu vispārējiem favorītiem.

Sida Bareta iztēles bezdibenīgie dziļumi vistiešāk izjūtami PF pirmajā albumā "The Piper at the Gates of Dawn", kas atklātībā parādījās gandrīz vienlaikus ar "Sgt. Pepper's". Diemžēl drīz pēc tā iznākšanas aizvien vairāk progresējošās Bareta dīvainības un atkarība no narkotikām kļuva par cēloni viņa atvadām no grupas. Kaut arī vēlāk viņš ierakstīja vairākas soloplat.es, bet PF izvirzījās par vienu no respektablākajām britu grupām, Londonas underground mūzikas dzīve diezgan strauji apsīka.

Psihodēliski vaibsti ir samanāmi arī tādu britu roka milžu kā The Rolling Stones un The Who tālaika darbos, taču kontrkultūras galvenās karaordas joprojām pulcējās Amerikā. Jaunā kultūra acīm redzami pieņēmās spēkā un pašapziņā, un 1967. gadā Sanfrancisko, sākot iznākt žurnālam "Rolling" Stone", tā bija tikusi arī pie sava "kolektīvā organizatora, aģitatora un propagandista". Paradoksāli, bet tagad par tās uzplaukumu gādāja labi ieeāļ¼otā kapitālisma mašīna, kuras kritika bija pašas kontrkultūras idejas pamatā. Sākotnēji vairums Sanfrancisko grupu savu mūziku izpildīja tikai koncertos, jo tām nebija ierakstu kontraktu. To bieži vien nepietiekamā profesionalitāte, kas parasti tika aizstāta ar dabisku enerģiju un dažubrīd samākslotu kreisumu, īpaši nesaskanēja ar lielo skaņuplašu firmu priekšstatiem par komerciāli daudzsološu produkciju. Taču, hipiju komūnām pieņemoties spēkā, grupas pamazām iemācījās spēlēt un - pats galvenais - regulāri pulcēja tūkstošiem klausītāju. Nebija šaubu, ka tie visi labprāt pirks ari savu ticības praviešu skaņuplates. Tā kopš 1967. gada Amerikas kapitāls lielo ierakstu korporāciju personā sniedza nenovērtējamu ieguldījumu Sanfrancisko anarhopacifistiskā hedonisma pārvēršanā no tīri lokālas parādības par globālu muzikālo modi. Turklāt šķietami neizmērojamais pieprasījums un publikas nepārejošā apetīte uz jauniem, agrāk nebaudītiem iespaidiem darīja iespējamu gandrīz neierobežotu mūziķu radošo brīvību. Indiešu rāgas, blūzs, džezs, latīņamerikāņu ritmi, folks un pat klasiskā mūzika... -roka dzirnām derēja viss.

Vēl  viena kontrkultūras brieduma pazīme bija aizvien biežāk notiekošie roka festivāli. Tas viss sākās ar starptautisko Monterejas popfestivālu   1967. gada jūnijā. Kaut arī tā norisē un organizācijā nebūt ne mazsvarīgu vietu ieņēma komerciāli motīvi, hipijisma mitoloģijā šis festivāls iegājis kā pirmā lielā kontrkultūras fiesta, par kuras spožākajām zvaigznēm kļuva melnais blūza un soula dziedātājs Otiss Redings, Dženisa Džoplina, Džimijs Hendrikss, kā ari britu grupa The Who; panākumi Monterejā viņiem nodrošināja stabilu vietu Amerikas skaņuplašu tirgū. Turpmākajos pāris gados šķita, ka nepaiet neviens vīkends, kad kādā Amerikas nostūrī nepulcētos tūkstošiem garmatainu jauniešu, lai, skanot apdullinošai mūzikai, nodotos miera, mīlas un brālības orģijām. Tomēr ne vienmēr viss ritēja gludi: 1969. gada pavasarī Palmspringsas festivālā Kalifornijā pēc sadursmes ar policiju 146 cilvēkus hospitalizēja, divus nogalināja un 250 arestēja, tādējādi kontrkultūras rindas vēl vairāk saliedējot pret "vecāku, politiķu un kapitālistu sazvērestībām". Taču tas viss bija nieks līdz Vudstokai.

Visā Amerikas vēsturē tikai daži nemilitāras dabas notikumi ir tik ļoti mitoloģizēti un analizēti kā šīs trīs "miera, mīlas un mūzikas" dienas 1969. gada augustā netālu no Ņujorkas, kas joprojām tiek uzskatītas par kontrkultūras ilūziju augstāko piepildījumu. Šeit patiesi bija iemesls runām par jauna veida kopību: 400 000 cilvēku bez jebkādas policijas klātbūtnes spēja trīs diennaktis savā nodabā ' mīcīties pa dub|iem, nakšņot zem klajas debess un klausīties sava laika ievērojamāko mūziķu - Džimija Hendriksa, Dženisas Džoplinas, CCR, Jefferson Airplane, The Who, Blood Sweat and Tears u. c. - mūziku. Bita dzejnieks Aliens Ginsbergs šīs trīs dienas nokristīja par "planetāru notikumu", savukārt šodien daudzi apgalvo, ka jau pēc nedē|as neviens vairs neesot atcerējies, kas un ko spēlējis uz Vudstokas skatuves - visi esot bijuši pilnīgā narkotiku varā. Arī Karloss Santana - vēl viens Sanfrancisko scēnas produkts, kura karjerā tieši Vudstoka kļuva par izšķirīgo lūzuma punktu -atceras, ka pirms iziešanas uz skatuves ieņēmis spēcīgu narkotiku devu: "Es ar pūlēm spēju noturēties kājās, un mana ģitāra šķita kā no gumijas... Visapkārt redzēju neskaitāmi daudz cilvēku, kas bija sapulcējušies vienkopus un lieliski pavadīja laiku. Ja tā bija nekontrolējama situācija, tad Amerikai ir nepieciešams reizi nedēāļ zaudēt kontroli."

Citu notikuma līdzdalībnieku atmiņas ir rezervētākas, taču, par spīti visam, trīs dienas Vudstoka aizritēja bez īpašas varmācības izpausmēm, ilgi lolotās mīlestības un brālības noskaņā.
Grūti novērtēt, vai tas bija pārmērīgā narkotiku daudzuma radītās apātijas vai mūzikas vienojošā spēka rezultāts, taču kādu laiku tā vien šķita, ka "Vudstokas nācija" patiesi ir dzīvotspējīga un var rādīt veidu, kā pasaulei kļūt labākai.

Un tomēr Jaunā Utopija bija un palika utopija. Tās  lielākās zvaigznes jau bija kļuvušas par miljonāriem (Džimijs Hendrikss pelnīja 100 000 dolāru par koncertu), bet hipiju tradicionālās  pulcēšanās vietas aizvien vairāk līdzinājās nabadzības, narkotiku un netīrības apsēstām atkritumu izgāztuvēm. Vudstokas kotedžu iemītnieki vēl nebija attapušies no triju miera, mīlas un mūzikas dienu atstātā šoka un haosa, kad biznesa mašinērija jau darbojās ar pilniem apgriezieniem. Tirgū tika laista kinofilma "par to, kā tas bija" un vairākas skaņuplates ar Vudstokas koncertu ierakstiem. Loids Grosmans raksta: "Bija vairāk nekā skaidrs, ka Vudstokas ideāli tiek izlikti pārdošanai."

Tikai četrus mēnešus vēlāk, 1969. gada decembrī, The Rolling Stones Altamontā sasauca savu festivālu, rietumkrasta atbildi Vudstokai. Taču, ja Vudstoka kļuva par kontrkultūras ideju apogeju, tad Altamontā, Stones, Jefferson Airplane, Grateful Dead, Tīnas Tērneres u. c. mūzikas pavadībā izvērtās par tās bērēm, kas noslēdzās ar masveida kautiņiem un melnādainā jaunieša noslepkavošanu. Turklāt šoreiz nebija pat nekādu iespēju vainot policiju kā Palmspringsā: par kārtību Altamontā gādāja vietējais Hell's Angels grupējums, bārdaini un mataini brašuļi ādas jakās - tādi paši kā vairums publikas. Notikušais vairs nekādi nebija vēršams par labu; Jefferson Airplane Altamontā bija spiesti noraudzīties, kā mirst kultūra, kuru viņi paši bija radījuši... Pagāja tikai nepilns gads, un arī Vudstokas varoņi Džoplina un Hendrikss, pārdozējuši narkotikas, bija pagalam. Sešdesmitie gadi bija galā un kontrkultūras ideja bankrotējusi.

..."/ Don't Live Today - es nedzīvoju šodienā - tā kādreiz dziedāja Džimijs Hendrikss. Varbūt tas arī ir galvenais izskaidrojums hipiju eksistencei un visam, kas ar viņiem notika.
Komentāri
mormor (89.201.123.xxx) 2007-12-22 10:18:08

Amerikāņu sociologs Loids Grosmans saka: "Ir taisnība, ka hipiju kustība
bija slinkuma un stulbuma paraugs, kas ievīstīts svētulīgā retorikā par
mīlestību, brālību un cilvēka pilnveidošanu.."

Vnk diemžēl ir
cilvēki, kas izdomā "būšu hipijs" un to uzrāda kā attaisnojumu
absolūtam slinkumam un sevis notrulināšanai.
Jansons
Nauris (87.110.10.xxx) 2007-12-02 13:19:23

:p :grin :roll :eek :upset :zzz igh :? :cry
kuu (80.232.131.xxx) 2007-11-13 21:46:51

tika tika publicets - pats vel kkad sen lasiiju,
par tekstu: skumji, bet tā
tas ir - iluzijas beigas - ko nu - savāksimies bariņā un raudāsim par
aizgājušajiem laikiem?

:cry
Bija interesanti lasīt (159.148.155.xxx) 2007-10-30 12:32:03

Patiešām labs raksts, lai arī daudziem varētu šķist kā tendencioza
pamācība. Bet tas bija redzams arī pašā filmā par Vudstoku, ka pēc pāris
dienām jaunieši sāka brēkt - aizvāciet mani no šejienes, es gribu prom no
šī bara, kņadas. Nevar uzbūvēt miera un laimes valstību uz zemes, esot
narkotiku reibumā, lai gan, ir arī savi pozitīvie aspekti tam visam, kas tais
gados noticis.
Tāpēc, ka
Linards (80.233.192.xxx) 2007-10-22 12:52:25

žurnāls "Avots" beidza savu eksistenci...
a
avatar
Madara Mika (Registered) 2007-10-22 12:31:00

Kāpēc raksts tolaik netika publicets ?
Only registered users can write comments!

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."

 
Next >
 
© 2017 Hipiji.lv