Uz Sākumu
Hipiji,lv jaunā lapa!
Ko tad tu gribi? Bohēma. Drukāt E-pasts
Uzrakstīja hipiji.lv, Raivis Kapilinskis   
12.10.2010
Jūsu uzmanībai un izglītojošam lasītpriekam hipiji.lv piedāvā iedvesmojošu ieskatu Pjotra Vaila un Aleksandra Genisa grāmatas "60. gadi - Padomju cilvēka pasaule" nodaāļ, kas vēsta par bohēmu padomju gados.

1962. gada 1. decembrī Ņ. S. Hruščovs, norādīdams uz vienu no gleznām, kas bija izstādīta Maskavas Manēžā, pateica: "Ēzelis ar asti vicina labāk!" [..]

Manēžas izstāde atklāja, ka Krievijā ir parādības, ko nosacīti var nosaukt par bohēmu. Kampaņa pret abstrakcionismu palīdzēja uztaustīt šī fenomena robežas. Ārējais kritērijs bija "nelīdzināšanās". Ar šāda apzīmējuma "universālo" raksturu principiāla bohēmas daudzveidība - kaut vai no vienas puses, no tautas puses raugoties - likās norobežota no pārējās padomju sabiedrības.

Tie, kuri noņēmās ar "atšķirīgo" mākslu, kaitēja valstij pat tad, kad nerādīja tai savus daiļdarbus. Viņi bija šarlatāni. Tas ir, nenoderīgie sabiedrības locekļi uzdevās par derīgiem - māksliniekiem, rakstniekiem, dzejniekiem. Taču, tā kā valsts neapmaksāja bohēmiešu darbu, šarlatāni kļuva par liekēžiem.

No fizikas viedokļa darbs tiek veikts arī tad, kad mēs velti cenšamies iedzīt naglu dzelzs sienā. No sociālā redzespunkta, par darbu tika uzlūkotas tikai pūles, kas nodrošināja naglas iespraukšanos sienā.

Atšķirība starp abstraktajām un konkrētajām naglām atņēma bohēmai attaisnojumu. Ja sabiedrība nepērk mākslu, tad tās (mākslas) nemaz nav.

[..]

Bohēma, pirmkārt, nestrādāja. Un, otrkārt, nestrādāja sabiedrības labā, Sabiedrība uzskatīja, ka "pirmkārt" un "otrkārt" nozīmē vienu un to pašu. Bohēma jutās pārliecināta, ka tie ir pilnīgi atšķirīgi jautājumi.

Partijas dokumentos un avīžu feļetonos ļaudis, kas noņēmās ar neoficiālo mākslu, bija attēloti neizglītoti, analfabētiski, slinki.

Patiesība, turklāt neapstrīdama, bija gluži pretēja. Bohēma bija skolota līdz pedantismam un darbīga līdz grafomānijai. Taču tā izposta dabisko saikni starp darbu un naudu - ne tāpēc, ka nestrādā, bet tāpēc, ka strādā par velti. Cilvēki, kurus apsūdzēja liekēdībā, īstenībā neinteresantam darbam lika pretī aizraujošu, nevis bezdarbību.

Deklasētiem elementiem Krievijā neiet viegli. Sava neiekļaušanās sabiedrība tiem kaut vai ārēji jāataisno ar svarīgiem iemesliem - slimību, alkoholismu vai mākslu (tas viss viegli var apvienoties vienā personā). Daļēji ar to izskaidrojama neoficiālās mākslas pārpilnība Krievijā. Uzrakstīts dzejolis vai uzgleznota glezna dod vajadzīgo statusu - kaut arī ar pretēju zīmi.

Padomju bohēma bija ne tikai daudzskaitlīga, bet arī daudzveidīga. Līdztekus tādam skaidri uztveramām lietām kā dzeja un glezniecība, pastāvēja arī nonkonformistiska mūzika, teātris, pat balets.

Dalījums žanros te vispār ir diezgan nosacīts. Bohēma principā orientējās nevis uz radošā procesa rezultātu, bet uz pašu procesu. Tai būtībā ir vienalga, ko sacerēt - poēmu vai operu. Daudz svarīgāks ir noteiktais pasaules uzskats, ko tā piekopj, un tā sekas - dzīvesveids.

Padomju sabiedrība nošķīra bohēmu atsevišķā - liekēžu un šarlatānu - sociālajā grupā. Taču arī bohēma norobežojās no sabiedrības ar savas darbības ezoterisko raksturu. Gan viena, gan otra puse rūpīgi sargāja robežu starp oficiālo un neoficiālo mākslu.

Turklāt bohēma nebūt nav mazāk agresīva pret sabiedrību, kas stājas tai pretī. Uz neiecietību to kūda pašizteikšanās tieksme. Pieņemot sabiedrības uzmākto "karogu" - tādus kritērijus kā "atšķirīgumu un neuzpērkamību", bohēma turpina bezkompromisa karu ar "līdzīgo" un "korumpēto".

Var sacīt, ka valstī valdošie viedokļi gluži vienkārši piespieda bohēmu pieņemt tīrās mākslas lozungu. Kovēl tā varēja likt pretī masu priekšstatam par mākslu kā līdzekli? Tikai mākslu, kas ir vērīga pati par sevi, nenoderīga, nesavtīga un, ja arī radīta ar kādu nodomu, tad noteikti bez nolūka.

[..]

Attieksme pret politiku noteica atšķirību starp oficiālo un neoficiālo kultūru. Bohēma par politiku neinteresējās, savā vienaldzībā sasniedzot cinisma kalngalus. Kā rakstīja Ņeizvestnijs: "Es biju mierā ar šausmām, bet man vajadzēja, lai šīs šausmas būtu kaut cik estētiskas."

Bohēma var pastāvēt tikai pretpastāvēšanā, taču nevis varai, bet masu mākslai.

Padomju sabiedrībā visi [..] uzskatīja, ka māksla ataino realitāti. Tie, kuri mākslā redzēja īstenības antitēzi, tad arī veidoja bohēmu.

Katakombu (pagrīdes, nonkonformistiskajai) kultūrai bija sava estētika. Tā nevarēja neņemt vērā padomju (antipadomju) uzskatus, jo tai no kaut kā bija jāatgrūžas.

Oficiālā estētika apgalvoja, ka mākslas mērķis ir - uzlabot cilvēku un sabiedrību, bet neoficiālā apliecināja izcilo pašizteikšanās vērtību.

Māksla kļūst par vienīgo apzināto cilvēka daiļrades veidu, vienīgo viņa dzīves attaisnojumu. Mūžam vispār ir vērtība tikai tad, ja tas izteikts mākslinieciskās formās. Pēc ā»eņingradas bohēmas aizbildņa Dāvida Dara domām - "īsts mākslinieks vispirms rada savu paša dzīvi".

Bohēma ir kategoriska savā aristokrātismā.[..] paceļ mākslinieku pāri pūlim. [..] "Visi strādājošie - nav domājoši, toties nestrādājošie - domājoši". Ar "domājošajiem" bohēma saprot tikai pati sevi. [..]

Bohēma nepazīst dalījumu rakstniekos un klausītājos. Tai ir darīšana tikai ar autoriem, kuri pēc kārtas kļūst par klausītājiem.

Taču pat šāda kārtība nav obligāta. Rezultātā māksla mākslai nozīmē mākslu sev, mākslu pašam māksliniekam. Par to uzstājīgi runā bohēmas teorētiķi: "māksla nav profesija, bet stāvoklis", "rakstīt vajag to, ko nekur nevari izlasīt". Un, visbeidzot, "ģenialitātes pamatpazīme ir - justies kā ģēnijam".

Bohēma noveda savu teoriju līdz galapunktam, kur vairs nav runa par kvalitāti. Patiesi - ja māksla pieder nevis tautai, bet personībai, tad arī spriest par to spēj tikai pati šī personība.

Tomēr tāda galējība paradoksālā kārtā noved pie tā paša priekšstata par mākslu kā, pieņemsim, garīgas pašpilnveidošanās līdzekli. Taču ar to bohēma ir gatava samierināties: mākslinieks tiek pielīdzināts Dievam, un māksla saplūst kopā ar savu radītāju nesaraujamā vienībā. Daiļdarbs vairs neatsvešinās no autora. Darba var nebūt vispār, jo galvenais šedevrs ir autors.

[..] Bohēma instinktīvi neuzticējās visam populārajam un jūtīgi reaģēja uz sešdesmito gadu sociālās rosības vilni - ignorēja to.

Uzsverot mākslas ezoterisko dabu, bohēmas teorija balstījās uz vecveco ziloņkaula torni. Šajā apstāklī slēpās tās garīgais spēks un mākslinieciskais vājums. Bohēmas daiļrades prakse kļuva par liecību traģiskai masu kultūras atrautībai no īstās.

Bohēma ne tikai negribēja radīt tautai, bet arī nespēja.

[..] diezgan bieži avangardam izdodas izveidot aliansi ar varu, pārkāpjot oficiālās mākslas rāmjus. Un tad sabiedriskās ēkās parādījās Visocka plates, absurdās "Detziga" grāmatiņas.

Tomēr bohēmas kultūras kodols, tās raksturīgākā un nesamiernieciskākā daļa pilnībā balstā uz elitārās mākslas teoriju un neielaižas nekādos kompromisos ar popularitāti.

Saprotamību ("līdzīgumu") bohēmas mākslinieks vienmēr vērtē kā apkaunojošu piekāpšanos masu gaumei. Ja arī viņš savā daiļradē nevairās būt pieejams, tad tomēr netiecas pēc atzīšanas.

Parspīlēta bohēmas māksla - piemēram, Henriha Hudjakova zilbju dzeja vai Konstantīna Kuzminska internacionālās neprātības - nekad neņem vērā pasīvo klausītāju. Tikai līdzdalībnieku, līdzautoru - vai arī nevienu.

Bohēmas teksts vienmēr ir hepenings. Tas tiek radīts apzināti, pēc atbilstošās teorijas receptēm. Māksla tiek konstruēta, nevis radīa. Tā ir izdomāta visos savos elementos, pat tad, ja ir absurda.

Tāpēc bohēma, kas pretendē uz avangarda lomu, vienmēr atskatās, allaž būdama aizņemta ar priekštča meklēšanu. Slepenā šaubīšanās par sevi liek atsaukties uz pagātnes autoritātēm. Bohēmas māksla kombinē atšķirīgu kultūru sastāvdaļas, bieži vien ironiski tās citādojot, lai no atšķirīgiem klucīšiem saliktu kaut ko savu, kas nelīdzinās zināmajam.

No šejienes nāk arī priekšstats par metodes galveno lomu, par apkopošanas kārtību. Māksla ir ceļš uz Visuma algoritmu. Pietiek to atrast (ar reliģijas, alkohola, narkotiku, seksa ekstāzes palīdzību, pateicoties acumirklīgai dzenbudisma atklāsmei vai sīkumainam pagātnes pieredzes pētījumam), un radošais akts kļūs adekvāts pasaules radīšanai.

Bohēmas mākslinieks bieži tic, ka viņa izgatavotais izplatījuma makets patiešām arī ir pasaule. Tāpēc vins nopietni izturas pret savu darāmo. Ar visu savu plātību, izrādīšanos un vienkārši huligānismu bohēma jūtas atbildīga par savu darbu. Avangarda māksla, kas nerēķinās ar pārdošanas iespējām, skeptiķu vārdiem runājot, nodarbojas ar "dvēseļošanu" un "nezūdiskumu".

Bohēmas filozofija, virzīdamās uz galēja ezoterisma pusi, arvien vairāk tuvojas teoloģijai. "Māksla ir skaistuma ceļi, kas ved pie Dieva. Stila spēku un dzīvesspēju nosaka ticības pakāpe".

Jo tālāk šo ceļu bohēma iet, jo mazāk tā noskaņota uz kompromisiem. Avangarda mākslinieks nevēlas atcerēties tālu aizmugurē atstāto pūli. Viņu mākslai nepiemīt sākotnējās, pašsaprotamā īpašības - tā nav aizraujoša. Neinteresējoties apr masu uzskatiem tā arī nespēj masas ieinteresēt.

Jebkurš oficiālās mākslas darbs ir saprotams un pieejams, tātad - piedalās dzīvē.

Neezoteriskais, "normālais" mākslinieks nespēj radīt bez kompromisiem. Tirāža, popularitāte, honorāri - visi šie bohēmas nicinātie līdzekļi, atgriezeniski iedarbodamies uz mākslu, protams, spēj samaitāt kultūru. Bet tie arī ļauj mākslai sakņoties patiesajā dzīvē, ka nav izlaista caur teoriju prizmu.

Māksla, kas izšķīdināta pūlī, ir bohēmas antitēze. Bohēma nepazīšt laimīgu simbiozi, ko veido dzejnieks un plebeji, tāpēc rod sev mierinājumu paraugos izņēmumos. Tādos kā neatzītais Van Gogs vai Hļebņikovs.

Avangards nav paredzēts tiešai uztverei. Tas nav interesants vispārpieņemtajā nozīmē. Bet bez šīs vispārpieņemtās nozīmes māksla pārtop par kaut ko citu - vai par filozofiju? Par reliģiju? Par mistisku ritu?

Bohēmas daiļradei raksturīgs eksperiments ar gataviem formas un satura elementiem, apnicīga individuālo asociāciju reģistrācija, haosa imitācija: kolāža, ģimenes albums "performance". Tas viss ir - darbnīca, laboratorija, kaleidoskops.

Tomēr sešdesmitajos bohēma izrādījās visizturīgākais sabiedriskais spēks, kas prata saglabāt radošo gaisotni pārbaudījumos, kuri piemeklēja šo paaudzi.

Droši vien tā notika tāpēc, ka bohēma vismazāk bija atkarīģa no padomju varas. Tai vispār bija grūti formulēt savu attieksmi pret šo valsti.

Sešdesmito gadu sākumā katakombu māksla negaidīti iznira virspusē. Tas ir publisko lasījumu un komjauniešu bohēmiešu disputu laikmets, kad parādījās pirmais mākslinieciskais "samizdats" (piemēram, žurnāls "Sintakse").

Neoficiālā māksla auditoriju ieguva nejauši. Ar klausītāju pūlēm tā nonāca opozīcijā. Nesankcionētība tai piešķīra aizlieguma nokrāsu un tātad arī popularitāti.

Sabiedrības protests gluži dabiski izpaudās estētiskās formās - citu nebija. Daiļrades brīvība likās visreālākā. Muāļ·īgi prasīt, lai partija likvidētu kolhozus (neviens neko tādu arī neprasīja), taču var uzstāt, lai dzejniekam ir tiesības rakstīt brīvajā pantā.

Neoficialā māksla auditoriju ieguva nejauši. Ar klausītāju pūlēm tā nonāca opozīcijā. Nesankcionētība tai piešķīra aizlieguma nokrāsu un tātad arī popularitāti.

Sabiedrības protests gluži dabiski izpaudās estētiskās formās - citu nebija. Daiļrades brīvība likās visreālākā.

Tomēr brīvās mākslas lozungu lasītājiun bohēmieši uztvēra dažādi. Pirmajiem brīvība bija vajadzīga, lai uzzinātu vairāk patiesības par sabiedrību. Otrie gribēja atsvabināties ne tikai no cenzūras aizgādības, bet arī no mākslinieciskajām dogmām, to skaitā - no lasītāju diktāta.

Bohēmai bija pārāk maz kopīga ar tikumisko kustību par sabiedrīas atjaunošanu, jo tā morāli izšķīdināja mākslā.

Bohēma neko nevēlējās būvēt - vienīgi mākslu. Jebkura kopēja lieta tai šķita bezmērķīga, jo piedalīšanās sestdienas talkā redakcijas kolēģijā nozīmēja personisko interešu (pašizpausmes) pakārtošanu kolektīvajām. Iekļaušanās oficiālajā sistēmā vienmēr izraisīja bohēmas naidu. Tur, ziloņkaula tornī (barakā, pagrabā, bēniņos), veidojās skarbā mākslinieku brālība, kas nepieāļva piekāpību ārpasaulei, kurā ir radošie nami, bagātīgi honorāri un metieni. Plātoties ar askētismu, bohēma priecīgi atteicās no tā visa, bet pretī prasīja neatkarību un autonomiju.

Ja māksla irīstenības antitēze, bohēmas sadzīve pretstatījama normālajai. Bohēma noteiktību aizstāja ar nejaušību - ar gadījuma mēbelēm, gadījuma sakariem un, protams, gadījuma naudu. Estetizējot to visu līdz galējībai, katakombu kultūra ārpasauli uztvēra tikai ar radošajiem impulsiem - amerikāņu abstrakcionistu reprodukcijām, Sartra tulkojumiem, Zabolocka jauno izdevumu.

Klostera ceāļ¼u gaisotne nepieāļva normālus sociālus kontaktus. Te neviens nelasīja avīzes, neskatījās televīziju, negāja uz futbolu. Dzīve tika mērīta nevis gados, bet izlasītajās grāmatās un sacerētajos darbos (rokrakstos). Eksotiski dienesti - no mežsarga līdz kapracim, vēl eksotiskāka erudīcija - no hakasu valodas līdzhermētismam: tas viss ietilpa bohēmas rituālos, piešķirot tiem neparastības piegaršu.sabiedrība bohēmai pretstatīja lielisku iespēju atšķirties no pūļa, tas ir - pacelties tam pāri. Krievijā ekstragavanta uzvedība jau pati par sevi ir daiļrades veids. Sadzīve bija nonkonformistu mākslas galvnais daiļrades žanrs.

Gremdēdamās socialajā vakuumā, bohēma mazākā mērā nekā pārejie reaģēja uz vēstures gaitu: sešdesmitie tai aiztraucās garām. Pacēlusies pāri pūlim, tā nedalījās ar masām arī maldos, aizrautībā un vilšanās izjūtā.

Bohēma izrādījās visgrūtāk ievainojamais ideoloģiskais veidojums. Atspēkot tās teorijas nebija iespējams, jo bija jāmeklē citā plaknē. Un no tās nebija ko ņemt.

Padomju sabiedrībā bohēma bija garīgs rezervāts. Tīrās mākslas dabasparks. Estētiskais purvs. Filozofiskā izgāztuve. Izdzīvošanas skola.

Kad sešdesmito gadu eiforiju nomainīja apātija, atklājās, ka spirgta ir tikai bohēma. Bez mērķa, uzdevuma, jēgas tā bija cietusi mazāk par pārējiem, kad sešdesmito gadu cilvēkiem tas viss tika atņemts.

Pat emigrācija nekādi negrozīja situāciju. Amerikā, Izraēlā, Francijā krievu avangards joprojām vadīja savu bezkompromisu eksistenci mūžīgās konfrontācijas apstākļos, tikai nevis ar varu, bet ar pūli.

Ar karojošu nesavtību, kaislīgo vēlmi ietērpt pasauli estētiskajās formās, ticībā radīšanas procesa absolūtajai nozīmei, bohēma saglabāja galveno - vidi.

No tās nākuši tādi mākslinieki kā Josifs Brodskis, kas ironiski veidoja šīs paaudzes kopsavilkumu, ielogodams dekadences kultūru tai atbilstošajās dzejās. Vai arī Venedikts Jerofejevs, kas zaimojošā spēlē meklē garīgās atjaunošanās iespēju.
Komentāri
Computer repairs melbourne
Computer repairs melbourne (119.152.14.xxx) 2012-07-09 21:11:15

Your site is good Actually, i have seen your post and That was very informative
and very entertaining for me. Thanks for posting Really Such Things. I should
recommend your site to my friends. Cheers.

Computer repairs melbourne
Only registered users can write comments!

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."

 
Next >
 
© 2017 Hipiji.lv