Uz Sākumu arrow Jaunumi arrow Iesakām arrow Lasīt starp ielām un namiem. Flanērisms.
Citas lietas
Praktiski ieteikumi
Resistance!
Labas grāmatas
Labas filmas
Mūzika
Mūsu bibliotēka
- - - - - - -
Mūzu mājoklis
- - - - - - -
Viesu grāmata
Forums
Šajās dienās:
15.08. 1969. Sākas Vudstokas festivāls
21.08. 1968. Padomju karaspēks iebrūk āŒehoslovākijā.
Ieskaties galerijā!
Jaunākās galerijas
Yaga gathering (42 bildes)
Tikšanās pie madonas 2009 (77 bildes)
Umkas koncerts (9 bildes)
Hipiju ferma (30 bildes)
Pasākumi 2009 (0 bildes)
Jaunākais forumos
Hipiji,lv jaunā lapa!
Lasīt starp ielām un namiem. Flanērisms. Drukāt E-pasts
Uzrakstīja Līva Zolneroviča   
05.10.2011
Garām pastaigām iedvesmojošs teksts, publicēts Jaffa Magazine, 2005. gadā.


Tik bieži dzirdam: "Nav laika, jāskrien!" Vai arī: "Laiks tā skrien!" Un tad tev jādzenas tam pakaļ, pa galvu, pa kaklu. Ej, nu, noķer vēju... Bet tu vienalga skrien, neredzot, kur tu skrien. Tāda akla pakaļdzīšanās. Pārvietojies no punkta A uz B uz C utt., taču pa vidu - tāds kā pārrāvums, tukšums.

Taču ne visi skrien. Ir tādi dīvaiņi, kas vēro un apcerīgi, it kā bezmērķīgi klaiņo... No kurienes vini nāk un kurp iet - neviens nezin, bieži pat viņi paši ne. Un ne vienmēr viņi ir manāmi, bet viņi ir kaut kur tepat blakus, iespējams, starp mums. Tā nu viņi soļo - pa ielām un cauri gadsimtiem.

Aristokrātiskā klenderēšana

Termins flâneur parādījās Parīzē 19. gadsimta pirmajā pusē, laikā, kad industrializācija un kapitālisms tā pa īstam uzsāka savu ekspansiju un lielās pilsētas kļuva tiešām lielas un autonomas. Flâneur nozīmē dīkdieni, klaiņotāju, aristokrātisku slaistu, kurš savu laiku pavada stundu stundām vērojot pilsētu: gan tās nedzīvos objektus, gan pilsētniekus. Taču patiesībā šis jēdziens ir krietni dziļāks un plašāks.
Izcilais franču rakstnieks un domātājs Šarls Bodlērs (Charles Baudelaire) bija viens no pirmajiem, kurš cildināja flanērismu, uzskatīdams flanērus par modernisma (modernitē) varoņiem. Viņa vārdiem, modernā pilsētvide bija indīga. To var saprast gan kā negāciju, gan kā reibinošu stimulu. Pilsētvide un pūlis kā narkotika. Modernisma varonis nav viengabalains, tas sevī ietver "jauno laiku" pretrunīgumu. Viņš izbauda jauninājumus, tehnoloģijas, kapitālismu, tas ir satraucoši un izaicinoši, bet tajā pašā laikā esot savdabīgā opozīcijā šīm parādībām. Pūlis ir viņa barotne, taču nekādā gadījumā flanērs nav "pūļa cilvēks" - vinš nav tā daļa jo nekad pilnībā neidentificējas ar to, bet vēro no malas. Tādas subjekta-objekta attiecības.

Un šādā aspektā, lai gan flanērisms vistiešākajā veidā ir modernisma auglis, tas atrodas klajā pretrunā ar vispārpieņemto buržuāzisko un kapitālistisko dzīvesveidu. Bezmērķīga klaiņošana disonē ar kapitālisma proponēto "laiks ir nauda", un gausais ritms neatbilst visapkārt manāmajai drudžainajai steigai. Būtībā tā ir atklāta ņirgāšanās par merkantilas sabiedrības vērtībām. Gandrīz vai izaicinoša var likties dīka kvernēšana ielās darba laikā un ekshibicioniska tik dārgā laika šķiešana. Pārfrāzējot Sergeju Timofejevu, viņi tērē savas dienas kā cigaretes. Lieki teikt, ka 19. gadsimta flanēri lielākoties bija aristokrātiski dendiji, kuri varēja atļauties nestrādāt, laiski staigāt pa ielām, dirnēt kafejnīcās, uzsūkt jaunākās pilsētas baumas un uzkavēties veikalu arkādēs - pārklātās ielās, kas tolaik pildīja lielveikalu funkcijas.

Kā savā "Arkāžu projektā", vienā no nozīmīgākajiem flanērismam veltītajiem darbiem, raksta vācietis Valters Benjamins (Walter Benjamin), "Ap 1840. gadu kādu laiku modē bija staigāt arkādēs ar bruņurupučiem. Flanēriem patika, ka bruņurupuči nosaka tempu." Citu ekstrēmu flanērisma paveidu apraksta Delvo (Delveau): "Persona var atpūsties ik pa laikam [..], taču tā nedrīkst gulēt." Flanērisms 24 stundas bez apstājas, rave non-stop.

Urbānā poētika

Taču tā nebija tikai modes lieta un izrādīšanās. Vismaz daļai pilsētas "dīkdieņu" tā bija kontemplācija, iegrimšana vidē, kur smelties poētisku iedvesmu, metropole viņus fascinēja un pievilka. Īsts flanērs ir jutīgs, vērīgs un atvērts pilsētas vibrācijām. Viņš redz vismazākās detaļas un prot tās vispārināt. Kā norādīja Bodiljērs, "modernās dzīves gleznotāja" īpašais uzdevums ir "destilēt mūžīgo no pārejošā."

Pilsētas vērotajam ir jāprot lasīt pilsēta kā gramata, jāredz un jāprot interpretēt zīmes. "Tad izkārtnes un ielu nosaukumi, garamgājēji, jumti, kioski un bāri runā ar klejotāju kā zem kājām lūztoši zariņi mežā," izteicās Benjamins. Un vel vairāk - tā nav tikai dabas faktu konstatācija, jo mākslīgā vidē objektiem piemīt arī konotatīvi kodi, t.i., tādi, ko lietām piešķīrusi kultūra, civilizācija, sociums. R. Barts, iespējams, teiktu, ka pilsētvidi caurstrāvo ideoloģijas. Piemēram, Triumfa Arka nav tikai gigantiski vārti, vai Doma Laukums nav tikai viena no pilsētas neapbūvētajām platībām. No sociosemiotiķu pozīcijām raugoties, pilsētas nemateriālajiem priekšmetiem piemīt arī "papildu" nozīmes, ko piešķir sabiedrība, pats "lasītājs" un konteksts.

Nepārprotami, flanēri savdabi un poētiski mīl urbāno vidi un visdažādākos tās iemītniekus, un viņi - atšķirībā no agrīnajiem vācu romantiķiem - priekšroku dod cilvēka radītajiem artefaktiem, nevis dabai, un nav tik sentimentāli noskaņoti pret vēsturi, bet drīzāk izbauda tagadni un sapņo par nākotni. Pļavu vietā viņiem ir pilsētas skvēri un laukumi, ceļu un taku vietā - bulvāri un trotuāri, bet kalnus aizvieto ēku korpusi. Taču ticamāk, ka pilsētai viņus piesaista tās dinamisms un kontrasti. Un iespējamie Notikumi un Piedzīvojumi.

Kā jau minēju, flanērs ir klātesošs, taču tajā pašā laikā stāvošs malā, tātad autsaiders. Un poētiskajiem pilsētas "varoņiem" jābūt savā ziņā izstumtiem, citādiem, melanholiskiem. Turklāt viņi nenicina tā sauktos pilsētas deklasētos elementus: dzērajus, prostitūtas, klaidoņus. Pat vārdu "klaidonis" un "staigule" etimoloģija norāda uz flanērismu. Atliek vien palasīt A. Čaku, spilgtāko flanērisma pārstāvi latviešu dzejā.

Jāatzīmē, ka flanērisms ne vienmēr ir velta laika nosišana, dīkdienība... Dažkārt, kad mākslinieks vai dzejnieks šķiet vismazāk noslogots ar darbu, tas ir viņa ražīgākais laiks. Zīmīgi, ka flanēru skaits pieauga, kad radās feletoni - ikdienas laikraksti, kuros publicēti nelieli stāstiņi, pilsētas jaunumi un tamlīdzīgas lietas. Radās tā sauktais ielu žurnālisms, kas lielā mērā līdzinājās flanērismam. Tas, protams, bija algots darbs, taču biroja sienas tika nomainītas pret ielām un par darbagaldu kalpoja piezīmju bloknots, kas atbalstīts pret sienu vai kafejnīcas palodzi.

Cauri laikam

Laika gaitā, paātrinoties dzīves tempam un mainoties sabiedrības vērtībām, flanērisms kā tads izzuda no lielpilsētu ainavas, vismaz savā ārējā formā. Viens no pēdejiem zināmākajiem flanēriem bija 20. gadsimta sākumā dzīvojošais Valters Benjamins, kurš kā tāds Dons Kihots nepakļāvās laika garam.

Taču zinamas paralēles ar flanērisma idejām var saskatīt arī citās vēlākās subkultūrās un (post)modernās sabiedrības šūniņās. Piemēram, līdzīgs pasaules skatījums, lai arī ne tik izteikti urbāns, bija bitņikiem, pēc viņiem arī hipijiem. Piemēram, lūk, kā Džeks Keruaks redz Losandželosu savā slavenākajā romānā "Ceļā": "Uz ietvēm mudžēja visnoplukušākie tipi valstī - un tas viss zem maigajām Dienvidkalifornijas zvaigznēm, kas izgaist brūnajā oreolā, ko izstaro El Ei - šī lielā apmetne tuksnesī. Gaisā varēja saost virmojam tējiņu, zālīti - proti, marihuānu, kopā ar čili, pupiņām un alu."

Citi modernā laikmeta bērni ielas iemainīja pret televizoru ekrāniem, kas piedāvā vilinošu klātesamības ilūziju. Ceļojums klubkrēslā ar pulti rokā. Tomēr patiesie pilsētu apsekotāji palika uzticīgi autentiskajai pilsētvidei. Klaiņotāji, dīvaiņi vai vienkārši sapņotāji. Lai gan vairs ne aristokrāti, taču joprojām cilvēki, kuri līdz galam nespēj vai negrib pieņemt kapitālisma diktētos noteikumus.

Līdz ar kosmosa izpētes laikmeta sākšanos pieauga interese arī par visu futūristisko, kas atspoguļojās gan filmās, gan literatūrā, gan dizainā un kopumā publiskajā diskursā. Star Trek un Star Wars atstājuši neizdzēšamu iespaidu uz mūsdienu popkultūru. Atkal tehnoloģiskajam un urbānajam tika piešķirts romantisks konteksts. Un drīz vien jau dzimst vācu supergrupa Kraftwerk un iedēsta tehno kulta sēklu.

Mūsdienās joprojām industriālie objekti un atsevišķi pilsētas kvartāli pievelk. Ir vietas, kurās jaušams kas savdabi enerģētisks un estētisks. Iespējams, šādas vibrācijas ne visi uztver, taču daži noteikti jūt šo pievilkšanas spēku vai vienkārši joprojām nav zaudējuši spēju "lasīt". Bez pašas pilsētas un tās ielām arī pamestas armijas bāzes, ostas, rūpnīcas, noliktavas, dzelzceļi un tamlīdzīgas "spēka vietas" dažiem ir kā mušām medus. Kaut vai Bolderājas dzelzceļa mitoloģizēšana, ko aizsāka H. Lediņš un domubiedri. No nesenākiem mākslas projektiem varētu minēt L. Kullesa iezīmēto ausekļa zīmi Rīgas ielu tīklā, kas bez sakrālās nozīmes tieši sasaucas arī ar urbāno semiotiku - zīmju nolasīšanu un to reinterpretāciju, - kā arī RIXC organizētās GPS tehnoloģiju darbnīcas.

Lai arī mūsdienās pilsētvides lasīšana kļuvusi rafinētāka, daudzveidīgāka un tehnoloģiskāka, taču nereti tā ir tikpat lielā mērā poētisks protests pret sabiedrības steigu un paviršību kā 19. gadsimta Parīzē. Aiz stūra slēpjas jauni atklājumi, tikai vajag "rakt". Kas meklē, tas atrod.
Komentāri
Only registered users can write comments!

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."

 
< Prev   Next >
 
© 2017 Hipiji.lv