Ar laiku hipiju kultūrai izveidojās savi rituāli un tradīcijas, savi
stāstiņi, leģendāras personas. Marta pirmajā svētdienā varēja droši
doties uz Viļņu, uz Svētā Kazimira dienas atzīmēšanu, tur notika
gadatirgus. Autostopa sezonu atklāja 1. maijā, Starptautiskajā
darbaļaužu aizsardzības dienā, tad ļaudis salasījās Tallinā. Latvijas
nometnēs svinēja Jāņus.
 | Hipiji Sv. Kazimira dienā Viļņā 1986. gadā |
Savukārt Maskavā un Pēterburgā atzīmēja 1. jūniju,
jo saskaņā ar leģendu pirmie hipiji tur parādījušies 1967. gada 1.
jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā.
Hipiju uzskati par brīvību, mīlestību un mieru, noliedzošā attieksme pret materiālajām vērtībām radījusi arī jaunu dzīvesveidu.
Regulāru, ikdienišķu darbu tika uztvēra kā negatīvu vērtību, brīvības
ierobežotāju. Tas nebūt nenozīmēja, ka vispār nevajadzētu strādāt, bet
darbam vēlams būt radošam. Ideālais hipija dzīves variants - brīvais
amatnieks. Padomju iekārtā hipiji parasti izvēlējās darba vietas, kuras
atstāja pēc iespējas daudz brīvā laika, kā arī neprasīja darbā paust
ideoloģisku pārliecību. H. Elceris gluži kā skaitāmo pantiņu min trīs
populārākās darba vietas -
sardzīte (sargs),
gāzīte (gāzes kontrolieris) un
bāzīte (krāvējs).
Aktīvam hipijam izveidojās arī noteikti fiziski dzīves pieturas punkti, apmešanās vietas.
Ziemā šāda kopēja vieta bija kāds dzīvoklis - fleta, kurā dzīvoja
vairāki hipiji, tāda kā neliela komūna. Tur bieži iegriezās pārnakšņot
vēl citi draugi, paziņas, šad tad parādījās jauni iedzīvotāji, kāds
aizgāja prom, kāds pienāca klāt.
Vasarā parasti mēģināja doties tuvāk dabai, hipiji bieži par samērā
lētu naudu nopirka kādas lauku mājas. Ja māja bija labā stāvoklī, tad
tajā kāds reizēm dzīvoja arī ziemā.
Nozīmīga hipija dzīves sastāvdaļa bija ceļojums un trase. Ar ceļojumu
saprata gan iekšējo, gan ārējo ceļojums, un kaut kādā ziņā tie
pārklājas - ārējais ceļojums veicināja garīgo attīstību, "iekšējo ceļu"
utt. Trase bija ceļš tieši fiziskā nozīmē. Bet, dodoties pa trasi,
hipijs devās arī ceļojumā sevī pašā, savā identitātē, savā savdabībā.
Tā bija iekšējās brīvības ārējā izpausme.
Ceļojumā devās ar autostopiem vai lopu vagonos. Apstādinot mašīnu,
parasti bija vēlams pateikt, ka stopētājs nemaksās, lai vēlāk nerastos
pārpratumi. Ilgstoši ceļojot izveidojās jau praktiskas iemaņas un
intuitīvas sajūtas, kur labāk stāvēt, kuras mašīnas apstāsies, kuras ne
utt.
Ceļojums, ceļš ideālā ir bez konkrēta mērķa, maršruta, tas nav
ierobežots laikā, brīvs no sadzīves ierobežojumiem, svarīgs ir pats
ceļš, piedzīvojumi, brīvības sajūta, ko tas dod, nezināmais,
neprognozējamais. Andris Ezergailis: "Izejot no mājām uz Doma laukumu,
tu vari vakarā atrasties otrā pasaules malā. Tāpatās sēžam Doma
laukumā, nav ko darīt. Atbrauc no leišiem tāds pazīstam hipijs un saka,
braucam uz dienvidiem, braucam - braucam. Piezvanām uz mājām - mammu,
es nebūšu šovasar - un braucam prom."
Pa
trasi varēja nokļūt uz kādu hipiju komūnu - parasti vasaras nometni.
Ceļojuma laikā varēja aptrūkties nauda un ēdamais, tad reizēm izmantoja paņēmienu, ko paši hipiji dēvēja par
asku (angl.
ask - lūgt, jautāt, prasīt). Padomju laikā uz ielām spēlēt un ubagot
nebija atļauts, tāpēc, ja hipijiem aptrūkās naudas, tad to vai nu
atklāti lūdza garāmgājējiem, vai arī centās izdabūt ar viltu - lūdzot
naudu it kā vilciena biļetei, stāstot par atpalikšanu no autobusa utt.
Piemēram, Rīgas dzelzceļa stacijā varēja satikt "igauņus", kuri
igauņiem raksturīgajā lauzītajā krievu valodā stāstīja par biļetei
pietrūkstošo naudu. Patiesībā tie bija vietējie, kuriem pietrūka
naudas.