Neviens no aptaujātajiem cilvēkiem atklāti nesludināja "Es esmu
hipijs". Pret šo vārdu ir jau izveidojies sava veida aizspriedums, jo
tas ir pretēji hipiju izpratnei par brīvību - sevi kaut kā tik ļoti
konkrēti definēt. Pašiem hipijiem bieži vien šķiet, ka šī vārda
pielietojums viņus kaut kādā ziņā ierobežo.
Ir divas samērā atšķirīgas attieksmes pret vārdu
"hipijs". Viena vairāk vai mazāk attiecas uz 60.gadu beigām, 70.gadu
sākumu, savukārt otra - uz 80.gadiem. 60.-70.gadu hipiji bieži vien
uzskata, ka būt hipijam - tas ir ideālais cilvēka stāvoklis un viņi to
vēl nav sasnieguši, un pietuvošanās šim vārdam ir liels gods, tādēļ
sevi viņi īsti par hipijiem nesauc, jo uzskata to par pārāk pagodinošu
nosaukumu.
Savukārt otra grupa uzskata, ka šis vārds ir jau pārāk nodeldēts
pašlaik un arī agrāk, kad vēl nebija zaudējis savu spožumu, ierobežoja,
atklāja tikai vienu viņu personības šķautni.
Piemēram Georgijs Meitins saka: "Jā, daži tā mūs sauc - piemēram,
padomju izmeklētājs bija pārliecināts, ka var būt vai nu hipijs vai nu
ticīgais.- Kas attiecas uz mani, tad gan viens, gan otrs tikai aptuveni
izteica manu būtību un uzskatus. Tā vārds ticīgais apzīmē tikai to, ka
cilvēks tic Dievam. Es uzskatu, ka Dievam ir nevis jātic, bet jādzīvo
ar to.Līdzīgi ir ar hipijiem. Un es negribēju sevi ierobežot slēpjoties
aiz kāda nosaukuma." Līdzīgi uzskati bija daudziem cilvēkiem, un bieži
vien runājot par savējiem, tiem kurus sabiedrība dēvēja par hipijiem,
paši hipiji lietoja vārdus "matainais", vai "pipls"(angl. cilvēks).
Otrais apzīmējums samērā labi raksturo pašu hipiju attieksmi pret sevi
- esmu vienkārši cilvēks.
|