Ārzemēs, sākot jau ar 60. gadiem ga lvenais hipiju lozungs bija Peace, love, freedom
- miers, mīlestība, brīvība. Arī Latvijā un pārējā Padomju Savienībā
hipiju ideāli saistīti ar šiem trim jēdzieniem. Vēlēšanās būt brīvam
Padomju Savienībā noteikti bija vēl aktuālāka nekā Rietumos.
Gan šeit, gan Rietumos brīvību hipiji saprata kā
iziešanu ārpus sabiedrības, ārpus tās materiālajām interesēm, rūpēm,
iespēju dzīvot saskaņā ar sevi. Tas bija mēģinājums iziet ārpus padomju
dzīvesveida un atrast ko citu. Brīvības izjūta arī noteica to, ka
hipijiem neizveidojās organizācija, statūti, oficiāli līderi.
Otrs pamatprincips - miers - arī šeit bija ļoti svarīgs. Viens no 80.
gadu beigu hipijiem, Otto, šo izpratni par mieru skaidro ne tikai kā
protestu pret karu Afganistānā vai kur citur, bet daudz plašākā nozīmē,
kā mieru pret savu tuvāko, mieru ikdienā, savās ārējās izpausmēs un
attieksmē pret pasauli. Pacifisms izpaužas, radot ko skaistu, pabarojot
kādu izsalkušu paziņu vai vienkārši izplatot draugiem kāda dzejnieka
dzejoļus. Ar pacifismu saprata mīlestību pret pasauli.
Mīlestība pret savu tuvāko bieži vien tika banalizēta, un jēdzienu free
love - brīvā mīlestība - sabiedrība saprata tikai kā seksuālo brīvību
un visatļautību, bet paši hipiji bieži ar to domāja pavisam kaut ko
citu. Ieva Brašmane (Klingers): "Aizbraucu uz Liepāju, un tur meitenēm
pirmais jautājums par brīvo mīlestību, kā tur ar to brīvo mīlestību,
bet es teicu: mīlestība vienmēr ir brīva, vai, viņas bija tik vīlušās!
Neko nezinu par grupveida seksu, nezinu, ka būtu kaut kas bijis, esmu
dzirdējusi, ka piemin konkrētus cilvēkus un saka, jā, tā bija, bet es
varu zvērēt, ka tā nebija. Tas nekas nebija. Ne tuvu tam."
Hipiju savstarpējās sieviešu un vīriešu attiecības patiešām bija
brīvākas nekā vispārpieņemtās normas, attiecības pastāvēja tik ilgi,
cik ilgi tās bija dzīvas un dabiskas, un pārtrūka tad, kad bija
kļuvušas formālas.
Garīgie meklējumi
Kustība ar šādiem ideāliem meklēja un atrada sev priekštečus tuvākā un
tālākā pagātnē. Bieži vien hipiji teica, ka Jēzus Kristus bijis pirmais
hipijs. Vēl pie šādiem hipiju līdziniekiem vai līdzīgu ideju
sludinātājiem pieskaita Asīzes Francisku, Budu, Mahatmu Gandiju u. c.
ā»oti daudzi meklēja jaunus ceļus kristietībā, vairoties no
dogmām. 1971. gadā rīdzinieks, Kazas apmeklētājs un pēc būtības
hipijiem tuvs cilvēks Sandrs Rīga (Aleksandrs Rotbergs) kopā ar
domubiedriem Maskavā izveidoja ekumēnisko kustību, kura uzskatīja, ka
starp dažādajiem kristietības novirzieniem nav būtisku atšķirību. Šāda
izpratne pilnībā atbilda hipiju viedoklim par reliģiju, un ļoti daudzi
hipiji kā vienu no saviem tālākajiem attīstības ceļiem izvēlējās tieši
ekumēnisko kustību.
Viena no populārākajām kristīgajām konfesijām hipiju vidū bija
pareizticība. Līdzība bija jau ārējā izskatā - garmatainos un bārdainos
hipijus bieži vien uz ielas ļaudis noturēja par batjuškām -
pareizticīgo mācītājiem, t. s. tētiņiem. Tostarp arī pareizticībā ir
saglabājies tāds jēdziens kā юродство -"svētā plānprātība". Tā ir
plānprātība, dīvainība, kas tuva apskaidrībai, svētais plānprātiņš var
staigāt basām kājām, noziesties ar mēsliem utt. - darīt tādas lietas,
kas nav pieņemamas parastai sabiedrībai. Tas ir pilnīgi pretēji Rietumu
mentalitātei un protestantu kultūrai. Hipijiem neapšaubāmi piemita kaut
kas no šīs svētās plānprātības motīviem, zināms iracionālisms, ar ko
arī varētu skaidrot šo tuvināšanos pareizticībai.
Nenoliedzama bija hipiju saistība ar bohēmu. Hipiju vidū valdīja tāda
kā mūžīgo svētku, mūžīgā skurbuma izjūta, kuru vēl pastiprināja ar
dažādu narkotiku un alkohola palīdzību.
80. gados, līdz ar dažādu jaunu strāvojumu ienākšanu parādījās lielāka interese par okultismu, anarhismu, antisemītismu utt.
Jāsaka, ka hipijiem nebija ideoloģijas tādā vispārpieņemtā nozīmē, bija
daudz kopīgu uzskatu, bet runāt par kādu vienu vispārpieņemtu uzskatu
šeit nevarētu. Galvenais - personīgais ideju konglomerāts, kas ļauj
iegūt garīgo līdzsvaru un uzlūkot pasauli savā skatījumā.
Faktiski no 70. gadiem līdz pat Padomju Savienības sabrukumam bija
raksturīgi, ka daļēji pārklājās savstarpēji atšķirīgas tendences -
disidentiskā demokrātiskā kustība, hipiji, reliģiskie disidenti u. c.,
jo tas viss bija apspiests, un šie cilvēki cits citā redzēja
radniecīgus sākumus un it kā kādu vienotu mērķi, vienotus centienus,
tādēļ cits citu neatgrūda.
|