Uz Sākumu arrow Viva la resistance! arrow Resistance arrow Partizānu karš Reinas krastos
Citas lietas
Praktiski ieteikumi
Resistance!
Labas grāmatas
Labas filmas
Mūzika
Mūsu bibliotēka
- - - - - - -
Mūzu mājoklis
- - - - - - -
Viesu grāmata
Forums
Šajās dienās:
16.06. 1967. Sākas Monterejas mūzikas festivāls.
21.06. 1967 - Vasaras saulgriežu svētki Golden Gate parkā SF
03.07. 1971 - Džima Morsiona nāves diena
Ieskaties galerijā!
Jaunākās galerijas
Yaga gathering (42 bildes)
Tikšanās pie madonas 2009 (77 bildes)
Umkas koncerts (9 bildes)
Hipiju ferma (30 bildes)
Pasākumi 2009 (0 bildes)
Jaunākais forumos
Hipiji,lv jaunā lapa!
Partizānu karš Reinas krastos Drukāt E-pasts
Uzrakstīja Aleksandrs Tarasovs, Zabriskie Rider   
27.02.2007
Par šiem ļaudīm sarakstītas desmitiem grāmatas un tūkstošiem rakstu, uzņemtas filmas - mākslas un dokumentālās. Par katru ievērojamu kreisās, bruņotās VFR pagrīdes dalībnieku sarakstīta vismaz viena literāra biogrāfija, bet par tādiem kā Ulrika Mainhofa, Andreass Bāders, Gudruna Enslina - sarakstīts vismaz pusducis biogrāfisku grāmatu. Un šajos rakstos un grāmatās viens mīts pārklājas ar otru, viena leģenda cīnās ar otru leģendu. Pie tam, šie cilvēki nebija ne paši veiksmīgākie, ne paši varenākie, pat ne paši sakarīgākie no pēckara kreisās, bruņotās pagrīdes pārstāvjiem, ne tikai pasaulē, bet pat Rietumeiropā. Acīmredzot viņos bija kaut kas tāds, kas lika viņu draugiem un ienaidniekiem radīt par viņiem leģendas.


Vācu varas iestādes nolēmušas atbrīvot slavenu teroristi
   2007. gada 12. februārī Štutgartes Augstākā tiesa nolēmusi nosacīti pirmstermiņa atbrīvot Brigitu Monhauptu, 57 gadus veco teroristu organizācijas RAF dalībnieci. Tiesas kanceleja paziņojusi, ka Piektās krimināltiesas lēmums stāsies spēkā šā gada 27. martā, jo šajā dienā paies 24 gadi kā Monhaupta izcieš cietumsodu - laiks, pēc kura mūža ieslodzītajiem ir tiesības uz apelāciju par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu.
   "Nosacītās atbrīvošanas laiks ir pieci gadi. Tas nozīmē, ka atbrīvoto šajā periodā novēros administratīvo orgānu darbinieks, viņam jāziņo par savu pārvietošanos, dzīves un darba vietu", -  paskaidroja tiesu darbinieks.
   Brigitu Monhauptu, vienu no RAF vadītājām, kura organizācijā darbojās kopš 1977. gada, arestēja 1982. gada novembrī, un 1985. gada aprīlī notiesāja uz PIECIEM MŪŽA IESLODZĪJUMIEM plus 15 gadus cietumsoda.
   Tiesa slaveno teroristi atzina par vainīgu VFR ģenerālā prokurora Zigfrīda Bubaka un divu viņa palīgu slepkavībā, Dresden Bank priekšsēdētāja Jurgena Ponto slepkavībā, Vācu rūpnieku savienības prezidenta Hansa - Martina Šleiera un četru viņa pavadošo personu slepkavībā, kā minimums piecu prokuroru slepkavības mēģinājumā, ģenerāļa Frederika Krozena, viņa sievas un divu viņa pavadošo personu slepkavības mēģinājumā.
                                                            Preses aģentūru ziņa.

68. gadā mēs cēlāmies cīņā par taisnīgu un humānu pasauli, bet gandrīz visi mūsu vecāki bija nacistiskie noziedznieki, vai viņu atbalstītāji... Mūsu attieksmi pret šīs zemes cilvēkiem ilgu laiku noteica arī vēl tas, ka mēs, dzīvodami bagātās valstīs, ceļam savu labklājību uz "trešās pasaules" ciešanām un nabadzību. Mūsu labklājības dēļ milzīgi daudz cilvēku mirst badā, vai no viegli izārstējamām slimībām, pat maziem bērniem jāstrādā necilvēcīgas ekspluatācijas apstākļos, laupīšanai un izpostīšanai tiek pakļauti veseli reģioni - un lielākajai daļai mūsu līdzcilvēku tas šķiet pilnīgi normāli.
                                                                                                           Birgita Hogefelde.


PILSĒTAS PARTIZĀNI RIETUMVĀCIJĀ: MĪTI UN LEĢENDAS

Mīti sākas jau no nosaukuma. Presē rietumvācu ielu partizāni tiek dēvēti par "Bādera - Mainhofas bandu". Patiesībā organizācija saucās RAF - Sarkanās Armijas Frakcija (Rote Armee Fraktion). Tāda mērķtiecīga nosaukuma noklusēšana nekad nav bijusi: neviens nekad "Sarkanās brigādes" nav dēvējis par "Kurčo - Kagola bandu", vai franču "Action directe" par "Raiona - Metigona bandu". Tikai RAF, neatlaidīgi tika dēvēta par "bandu". Rodas iespaids, ka tieši no RAF sevišķi baidījās tās ienaidnieki.

Otrais mīts - mīts par to, ka visi rietumvācu kreisie teroristi bija RAF biedri. Patiesībā bija vairākas organizācijas. RAF nebija ne pirmā, un bija laiki - nebija arī pati lielākā. "Rietumberlīnes Tupomaros" radās un sāka darboties pirms RAF; "2. jūnija kustība" kādu laiku bija lielāka par RAF, bet "Kustības" akcijas, ieskaitot KDS Rietumberlīnes priekšsēdētāja Petera Lorenca nolaupīšanu 1975.gadā, nemainīgi tika piedēvētas rafiešiem. Bez jau nosauktajām grupām , VFR un Rietumberlīnē, kopš 60 - to gadu beigām vēl darbojās tādas bruņotas pagrīdes organizācijas kā: "Dienvidu darbības fronte" (pazīstama arī ar nosaukumu "Minhenes komunāri"), "Revolūcionārās šūniņas", "Rūras Sarkanā Armija", "Antiimperiālistiskās pretošanās šūniņas", "Šķira pret šķiru" un vēl citas, maznozīmīgākas. Bet kādam jau nu ļoti gribējās tās visas piedēvēt "Bādera - Mainhofas bandai"...

Vēl kāda izplatīta leģenda vēstī, ka rietumvācu pilsētas partizāni esot tipiska "zelta jaunatne", miljonāru bērni, kuri "plosās aiz labas dzīves". Patiesībā viņi bija visdažādāko sociālo slāņu pārstāvji, galvenokārt "vidējās šķiras" bērni, kuri ienīst šo "vidējo šķiru". Bagātnieku bērnus var uzskatīt par izņēmumu. Ne izcelšanās, ne maciņa biezums neatšķīra RAF kaujiniekus no parastiem birģeriem, bet gan liela altruisma pakāpe, paaugstināta atsaucība līdzjūtība, spēja tālās Vjetnamas bēdas izjust kā personisku nelaimi. No četriem kaujiniekiem, kuri 1975. gadā sagrāba VFR vēstniecību Stokholmā, viens tiešām bija miljonāra dēls, bet slavenais Jans - Karls Raspe tiešām cēlies no lielrūpnieku ģimenes. Bet... Bet abi jau sen bija sarāvuši visas saites ar savām ģimenēm, bet Raspe bija pārbēdzējs no VDR, kur viņa tētiņš - fabrikants jau sen bija zaudējis savas fabrikas.

70 - to gadu beigās, valdības izveidota speciāla grupa no sociologiem, psihologiem, psihiatriem, politologiem un kriminologiem, nodarbojās ar 40 slavenāko rietumvācu pilsētas partizānu biogrāfiju izpēti. Izrādījās, ka 70% no viņiem ir no turīgajiem ("middle class", high middle class" un pat "high class") pie tam no augsti izglītotām ģimenēm. Divām trešdaāļm bija augstākā humanitārā izglītība. Vēlāk cita grupa apstrādāja datus par 100 slavenākajiem pilsētas geriljas kaujiniekiem. Izrādīj;as, ka 20% no tiem ir strādnieki. Noskaidrojās vēl citi, negaidīti fakti. Andreass Bāders izrādījās slavenā Minhenes 19. gs pirmās puses filozofa - ideālista Fanča Ksavera Bādera pēctecis; Gudruna Elslina -  "paša" Hēgeļa pēctece; Ulrika Mainhofa - dižā dzejnieka - romantiķa Fridriha Hēlderlina pēctece; Jans - Karls Raspe - slavenā rakstnieka Rūdolfa Ēriha Raspes, "Minhauzena" radītāja pēctecis; Horsts Mālers - slavenā komponista Gustava Mālera radinieks.

Nākošā leģenda ir par to, ka teroristus gatavo un iesūta no VDR, un rafiešus vada austrumvācu Drošības dienests ("stasi"). Tomēr "stasi" vadītāja Eriha Milkes tiesas procesā noskaidrojās, ka "stasi" vienīgi devusi patvērumu savā teritorijā ap desmit rietumvācu kaujiniekiem - apmaiņā pret solījumu atteikties no bruņotas cīņas. Šie ļaudis saņēma jaunu identitāti un kļuva par vienkāršiem VDR pilsoņiem. Kad VDR pievienoja VFR, tieši šie cilvēki (vienīgie no visiem partizāniem) sāka dot liecības par saviem bijušajiem biedriem un pat par vienkārši pagrīdei simpatizējušajiem (kaut arī bieži runa bija par 30 gadus seniem notikumiem). Rezultātā daudzi nokļuva aiz restēm, vai izmeklēšanā (dažreiz notika pat kuriozi: tā pret toreizējo Ārlietu ministru Jošku Fišeru ierosināja lietu par aizdomām, ka viņš 1976. gadā slēpis, apgādājis ar transportu un ieročiem pazīstamo kreiso teroristu Hansu Joahimu Klainu). Realitātē rafieši necieta ne VDR ne PSRS, atteicās atzīt "reālo sociālismu" par sociālismu, kritizēja austrumu bloka valstis par "ekspluatācijas saglabāšanu un atsvešinātību" un "Vispasaules revolūcijas interešu nodevību". Daži revolucionāri bija pārbēdzēji no VDR.

"Stasi" uzskatīja RAF darbību par kaitīgu un bīstamu, jo tās dēļ VFR pieauga aizdomīgums un spiegošanas mānija, VDR izlūkdienesta aģenti tika izķerti viens pēc otra.

Lūk, cita leģenda - RAF veica tikai "skaļas" akcijas, speciāli, lai pievērstu masu informācijas līdzekļu uzmanību, tātad pašreklāmas dēļ. Īstenībā "skaāļs lietas" sastāda tikai nelielu procentu no terora aktiem, un nav domātas kaut kādai stulbai pašreklāmai. Katrai tādai akcijai ir konkrēts praktisks mērķis. Peteru Lorencu un Hansu Martinu Šleieru nolaupīja, lai apmainītu pret politieslodzītajiem biedriem no RAF. Šī paša mērķa dēļ tika sagrābta VFR vēstniecība Stokholmā. VFR Ģenerālais prokurors tika nogalināts "atriebes operācijas" rezultātā. Tieši viņu Jans Karls Raspe, uzstājoties tiesā, nosauca par Ulrikas Mainhofas slepkavības organizētāju. Rietumberlīnes Augstākās Tiesu Palātas priekšsēdētāju Ginteru fon Drenkmanu nošāva par RAF biedra Holgera Maina novešanu līdz nāvei. Mains nomira 83. badastreika dienā. Viņš tikai pieprasīja atklātu tiesu, lai tiktu ievērotas parastas juridiskas procedūras. Drenkmans tika paziņojis: "Šī nelieša demagoģija ir bīstama apkārtējiem. Kā traks suns, viņš ar savām indīgajām siekalām, spēj aplipināt citus". Mains atteicās piedalīties tiesā, kurā tika aizliegts runāt viņam un viņa advokātam, tiesā, kura atteicās izsaukt un noklausīties aizstāvības lieciniekus, tiesā, kurā netika ielaistas "nepiederošas" personas, to skaitā radinieki un žurnālisti - un uzsāka badastreiku. Un tiešām, Drenkmana nošaušana ietekmēja turpmāko tiesnešu izturēšanos: lai arī procesos tika pieļauti daudzi procedūras pārkāpumi, tomēr uzvesties tik radikāli un demonstratīvi kā Drenkmans, vairs neuzdrošinājās neviens.

Būtībā pilsētas partizānu akcijas tika vērstas galvenokārt pret valsts soda orgāniem un amerikāņu karabāzēm un NATO objektiem VFR. Tikai 1972. gada maijā tika uzspridzinātas bumbas ASV armijas 5. korpusa štāba mītne Frankfurtē pie Mainas, pie Bavārijas Kriminālpolicijas pārvaldes nama Minhenē, pie policijas prezidija ēkas Augsburgā, pie ASV armijas Eiropā Galvenā štāba Heidelbergā, tiesneša Volfganga Budenberga automašīnā utt.

Nākošais mīts: VFR sagrāva un uzvarēja pilsētas partizānus, bet viņu līderi izdarīja pašnāvību. Patiesībā Rietumvācijā kreisā gerilja ilga 30 gadus, un tikai RAF nomainījās 5 (!) paaudzes, un tieši piektā, pēdējā paaudze, 1998. gada aprīlī, no pagrīdes, paziņoja par RAF darbības pārtraukšanu, sakarā ar radikālu situācijas maņu Eiropā un pasaulē, un nepieciešamību izstrādāt jaunas cīņas metodes. Lielāko daļu no šīs piektās paaudzes varas iestādes nepazīst pēc vārdiem, bet mazākā, zināmā, nav iznākusi no pagrīdes (1999.g 16. septembrī apšaudē ar policiju Vīnē krita meklēšanā esošais RAF biedrs Horsts Ludvigs Mālers, un tika ievainota un arestēta, arī meklāšanā esošā Andrea Klumpe). Tātad organizācija netika sagrauta, bet pati izbeidza savu darbību, un kā izbeidza, tā var arī atsākt. Jo "Revolucionārās šūniņas" turpina savu darbību, tāpat kā "Šķira pret šķiru" un, iespējams, arī "Antiimperiālistiskās pretošanās šūniņas" (AIZ) - katrā gadījumā policijai ir aizdomas, ka nesen parādījusies teroristiskā grupa K.O.M.I.T.E.E. ir AIZ atzars. Ne mazāk mīklaino organizāciju "Barbaras Kistleres Komandos", pēc izlūkdienesta domām ir radījuši bijušie anarhisti - autonomisti, pievērsdamies "neautoritārajam marksismam", bet pēc policijas domām, tas ir tikai AIZ pseidonīms.

Kas attiecas uz pirmās RAF paaudzes līderu "pašnāvībām", tad tām netic neviens. Neizprotami kā Ulrika Mainhofa varēja pakārties kamerā (griesti bija 4 metrus virs grīdas) un nav zināms kad (vienos oficiālos dokumentos minēts 1976. gada 8. maijā, bet citos - 9.maijā; tas noticis apstākļos, kad Mainhofu pārbaudīja katras 15 minūtes un kamerā kratīšanas notika divreiz diennaktī). Pilnīgi visiem bija skaidrs, ka Ulrika neizdarītu pašnāvību tieši 8. maijā (uzvaras diena pār nacistisko Vāciju Rietumeiropā), vai 9. maijā (šo dienu vācu kreisie, tāpat kā PSRS, svin kā Uzvaras dienu pār fašismu). Vēl jo vairāk zīmīgi ir tas, ka baznīca atteicās atzīt Ulriku Mainhofu par pašnāvnieci un apbedīja viņu kapsētā.

Par Andreasa Bādera, Gudrunas Enslinas, Jana Karla Raspes un Ingridas Šubertes "pašnāvībām" 1977. gadā, varas iestādes sapāļpājušas tādas nejēdzības, ka skaidri redzams - pārcentušies. Ieslodzītie, atrodoties stingras izolācijas cietumā "Štamhaimā", "mirušo koridoru" sistēmā (vieninieku kamerās, visstingrākajā izolācijā), pie tam ik pēc divām nedēāļm pārvedot viņus uz citām kamerām, pie tam, ka cietuma celtniecībā izmantots speciāls, superciets betons - izrādās, "izlauzuši kameru sienās paslēptuves", kurās slēpuši ieročus, patronas, radiouztvērējus; sprāgstvielas "derīgas lai izgatavotu vidējas darbības mīnu, vai vairākas granātas", bet Jans Karls Raspe vēl arī "Morzes aparātu" (kāpēc?!). Kreilis Bāders iešāvis sev pakausī (!) ar labo roku (!). Gudruna Elslina pakārusies elektrības kabelī (neizprotami no kurienes tas uzradies) pie āķa griestos, bet tā arī neatrada priekšmetu ar kura palīdzību viņa varētu būt uzrāpusies tik augstu. Oficiāli tika paziņots, ka uz Bādera apaviem atrastas smiltis "identiskas smiltīm no Mogadišo lidlauka" (Somālijas galvaspilsētā Mogadišo, naktī no 17. uz 18. oktobri 1977. gadā - tieši Bādera un citu bojāejas naktī - VFR specvienība šturmē "Lufthansas" lidmašīnu, kuru ieņēmuši četri partizāni, prasot atbrīvot 11 politieslodzītos rafiešus). Tas jau ir kautkas šizofrēnisks!

Irmgarde Mēlere izdzīvoja neskatoties uz četriem naža dūrieniem krūtīs. Pirms viņu paspēja izolēt no advokātiem, viņa pastāstīja, ka ap četriem naktī kāds ielauzies viņas kamerā - pēc tam viņa atguvusies slimnīcas gultā. Par "pašnāvības mēģinājuma" ieroci oficiāli tika atzīts galda nazis - truls, ar noapaļotu galu. Jābūt īstam spēkavīram, lai ar tādu nazi sev ietriektu krūtīs kaut vienu reizi.

RAF advokāts Klauss Kruasons, atsaucoties uz šo un citiem faktiem, apvainoja varas iestādes RAF kaujinieku slepkavībā. Tūlīt pret viņu ierosināja krimināllietu par "terorisma atbalstīšanu". Kruasons bēg uz Franciju un tur publicē jaunus faktus, kuri apstiprina viņa apsūdzības. VFR varas iestādes panāk viņa arestu un izdošanu un notiesā par "piederību teroristu organizācijai". Kad Kruasona ieslodzījuma laiks beidzas, viņam piespriež nākošo - šoreiz par spiegošanu VDR labā. Henrihs Bells, kā ne kā Nobela prēmijas laureāts, mēģina atspēkot oficiālo versiju presē. Tūlīt uz viņu tiek izdarīts spiediens, viņa dēla dzīvoklī tie izdarīta kratīšana "uz aizdomu pamata par sadarbību ar terorismu". Visus, kuri izrāda mazākās šaubas, pasludina par "simpatizantiem". Simpatizantus nomelno masu saziņas līdzekļos, iebiedē viņu radiniekus, draugus un darba biedrus, atlaiž no darba. Cilvēki baidās sveicināties ar "simpatizantiem", viņus ieraugot, pāriet uz ielas otru pusi. "Simpatizantos", bez jau pieminētā Bella, ieskaita arī talantīgākos VFR rakstniekus - Ginteru Grasu (1999. gada Nobela prēmijas laureātu!), Alfrēdu Anderšu, Maksu fon der Grīnu, Peteru Šutu, Rolfu Hohhutu, Martinu Valzeru, Volfdītrihu Šnurri, Zigfrīdu Lencu, Hansu Magnusu Encensbergeru, Peteru Veisu, Ginteru Valrafu. VFR Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Bernts Engelmans uzstājās ar oficiālu paziņojumu, kurā brīdināja pārtraukt rīdīšanas un apmelojumu kampaņu, pretējā gadījumā valsts vadošie rakstnieki būs spiesti emigrēt. Vairums avīžu atteicās šo paziņojumu publicēt! Par "simpatizantiem" tika atzīti arī šveiciešu rakstnieki Makss Frišs un Fridrihs Durenmats. Vēlāk arī kino režisori Reiners Verners Fasbinders, Margareta fon Trota un citi. Roks vispār tika nodēvēts par "simpatizantu mūziku"

KDS pārstāvji Bundestāgā oficiāli pieprasīja ņemt "simpatizantu" uzskaitē visus, kuri "Bādera - Mainhofas bandu" dēvē par "RAF", vai "Bādera - Mainhofas grupu". Par ziņojumu, kurš novestu pie RAF biedra aresta, tiktu piešķirta prēmija 800 000 marku. Jau pirmajās dienās tika saņemti 15 000 ziņojumu; tikai Ziemeļreinas - Vestfāles zemē, pirmajā dienā tika arestēti (nevis aizturēti, bet tieši arestēti!) 80 cilvēki (pēc tam viņus visus atbrīvoja, nevienam nebija nekāda sakara ar pagrīdi - bet daudzi pēc aresta zaudēja darbu: darba devēji atlaida "potenciālos simpatizantus")... KDS veikli sastādīja un izdeva "dokumentālu" grāmatu "Terorisms Federatīvajā republikā", kurā "terorisma atbalstītājos" bija ieskaitīti arī iekšlietu ministrs Maihofers un federālais kanclers Šmits... Vēlāk šo nosauks par "vācu rudeni".

Baznīca 1977. gadā atkal atteicās bojā gājušos uzskatīt par pašnāvniekiem - un arī viņi tika apglabāti kapsētā. Virtenbergas bīskaps atteicās paskaidrot, kāpēc baznīca netic oficiālajai pašnāvības versijai, atsaucoties uz grēksūdzes noslēpumu. Kad varas iestādes mēģināja uzspiest uz Štutgartes birģermeistaru, lai viņš pretotos "pašnāvnieku" apbedīšanai kapsētā, birģermeistars - slavenā feldmaršala Rommela dēls, pazīstams ar saviem labējiem uzskatiem, negaidīti asi atbildēja: "1944. gadā arī bija daudz pašnāvību: mans tāvs, Kanariss... Varbūt viņus arī vajadzētu izvākt no kapsētām?" ("Tuksneša lapsu" Ervīnu fon Rommelu hitlerieši piespieda izdarīt pašnāvību - viņi negribēja tiesāt "nacionālo varoni", Kanariss - pretēji oficiālajai versijai - tika pakārts).

(raksta turpinājums - šeit)
Komentāri
Only registered users can write comments!

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."

 
< Prev   Next >
 
© 2019 Hipiji.lv