Fragmenti no Roka Skallija grāmatas LIVING WITH THE DEAD
Uzrakstīja Roks Skallijs, tulkoja Paklīdenis   
23.03.2007
Darbības laiks - 1965 - 1967
Darbības vieta - Kalifornija, ASV

Galvenās darbojošās personas:

ImageGRATEFUL DEAD: Džerijs Garsija (1942 -1995) centrālā figūra grupā, solo ģitāra.
                                   Rons "Pigpens" Makkernans - taustiņi. Miris no aknu cirozes 1972.
                                   Bobs Vīrs - ģitāra.
                                   Fils Lešs - bass.
                                   Bils Kreicmans - sitamie instrumenti.
Roks Skallijs - ilggadīgs grupas GRATEFUL DEAD menedžers.
Denijs Rifkins - otrais menedžers.
Ouslijs Stenlijs - "skābes miljonārs", ne tik daudz, darbonis, cik idejas cilvēks. Uz viņa produkcijas sēdēja visa sešdesmito gadu Kalifornija.
Kens Kīzijs (1935 - 2001) - labs rakstnieks un izcils huligāns, "Jautro draiskuļu" (Merry Pranksters) vadonis.
Bils Grems - ievērojams amerikāņu hipiju ēras producents.

Džeijs Garsija un Mountain Girl
Džeijs Garsija un Mountain Girl
Pašā sākumā mana menedžera loma bija minimāla. Galvenokārt mēs uzstājāmies "skābes testos", un tur jau nu sevišķi neizspēlēsies. Vienlaicīgi visa kā pulka notiek, skatuve nebūt nav uzmanības centrā. Augstākajā pakāpē viss notiek nejaušības varā: koncerts sākas, kad uz skatuves savācas pietiekams skaits muzikantu. Reizēm ilgst piecas minūtes, reizēm vispār nesākas.
 
Parasti Pigpens uzsāk kādu blūza standartu, pārējie to uztver. Pēc dažiem īsiem gabaliem visi laižas ilgstošā džamā. Viņi kļuvuši par zvērīgiem improvizatoriem: reizēm mazītiņu dziesmiņu tā izsmērē pa visu šķīvi, ka paši vairs nezina, kā nobeigt.

Kad sākas šī izplūšana, Pigpens ar enerģiskiem akordiem mēģina muzikantus savākt, atgriezt realitātē. Bet izskatās, ka publikai ir vienalga. ā»audis ir traki salietojušies, ņemas ko nu kurš, sajaukušies kopējā fantasmagorijā. Nevar pat teikt, ka viņi atnākuši paklausīties grupas uzstāšanos. Pie tam, vienlaicīgi ārdās arī cita "grupa" - īstais elles ķēķis "Merry Pranksters", bruņojušies ar taurēm un stabulēm, kastroļiem un pannām. Skābes testi ir laba skola: pēc tādas trakomājas nekāda skatuve vairs neizraisa lampu drudzi.

Mūs vada augstākā oktānskaitļa optimisms un Ouslija skābe. Skābes ir DAUDZ. Spēlēt LSD iedarbībā - tā Dead ir ikdiena, izņēmums ir Pigpens. Kāda jēga "skābes testos" būt skaidrā? Vakara vidū mēs parasti uzliekam jaunu spaini limonādes ar piedevām, un nu jau visa publika laidelējas vienos augstumos ar mums. (Līdz 1967. gadam LSD lietošana ASV nebija nelegāla - hipiji.lv piezīme)

Tiesa, ar lidināšanos vajag uzmanīgāk: mēs, kā jau visi šeit, uzskatām, ka LSD ir kosmiskās patiesības avots, bet saprotam arī, ka pret gravitāciju nav ko jāsprēgā. Ja nu kāds sāk rāpties pa balkona margām, vai uz palodzēm, tad tūlīt pat viņa uzmanību cenšas pievērst zilajām uguntiņām, vai kosmosa sunīšiem.

Spēlēt LSD ietekmē, protams, ir interesanti, bet ir arī sava specifika. Seti ievelkas līdz bezgalībai, vai apraujas pēc dažām minūtēm. Es jau biju iemācījies uztvert pirmās pazīmes. Lūk, Garsijas seja izstaro iekšēju kliedzienu, acu skatienā izskan nedzirdams "A - a -a - a -a"! Es zinu, ka ir atnākuši viņi: sīciņi mērkaķīši, pretimrunājoši ģitāras mediatori, Bārbijas ar meksikāņu svēto sejām.

Mūzika pēkšņi zaudē pavedienu, izplūst, puto, burbuļo. Bundzinieks lien vai no ādas laukā, lai saglabātu ritmu, Pigpens enerģiski sit taustiņus - veltīgi, mūsu priekšā jau ir spoku orķestris. Džerija šeit vairs nav. Paša rokas kūst viņa acu priekšā, ģitāra sadalās lielās vaska lāsēs. Vienā brīdī viņš vispār pārstāj spēlēt un blenž uz saviem pirkstiem, pārsteigts par pašu to eksistences faktu.
 
Laiks taisīt pārtraukumu, un menedžeris Skallijs lasīs Lekciju Nr 3.
   - Puiši, šis nav mēģinājums. Nedrīkst aiziet no skatuves, lai sameklētu spārnoto čūsku. Nedrīkst mest prom ģitāru un gulties uz skatuves. Sets ir jāpabeidz. Dziesmas ir jānospēlē līdz galam.
   - Rok, nečakarē smadzenes, šis ir "skābes tests", attopies!
   - Šis ir koncerts. Uz to ir pārdotas biļetes. Jūs neaizmirstiet: ļaudis maksā naudu, lai jūs paklausītos.
   - Ak, tad koncerts? - Vīram sāk pielekt.
   - Labi, bet tad paskaidro kāpēc te ir tik daudz rūtaino ķirzaku? - sāk uztraukties Kreicmans.

Pigpens nenoguris viņiem skaidro "Varat piegrūsties kā vien gribat, tikai publikai nevajag izrādīt, ka ar jums notiek visādas dīvainības. Publika no tā sāk aplauzties".

Pats Pigpens uz skatuves ir kā enkurs. Ja kļūst pavisam dīvaini, pie viņa var aizķerties, kā pie realitātes gabaliņa. Protams, viņš var kādreiz iedzert kādu lieku lāsīti, bet vienmēr stingri stāv uz zemes, un redz lietas tādas kādas tās ir. (Vairāk vai mazāk)

Kad tevi tā stiprāk sanes, īsākais ceļš atpakaļ ir - atcerēties, ka tu vienkārši esi apēdis tableti. Atceries, izšķīdināji kokakolā tādu violetu ripuli? Taču dažreiz šo ripuļu ir tik daudz, ka tos vairs nevar ne atcerēties. Tad Pigpens atgādina: "Mirdzošie zirneklīši, kuri rāpo pa tavu kolas bundžiņu, ir tikai tas, ko tu esi sarijies. Tu, ķēms, vienkārši esi apsities!"

Vienīgais, kas mūs glābj no pilnīga haosa - tā ir apziņa, ka esam "profesionāļi". Caur puteņiem un lietusgāzēm, caur skābes virpuļiem un vispārēju vājprātu - mēs vienmēr sākam laikā un ne reizi (pilnībā) neesam izgāzuši uzstāšanos. Un ne jau tā, ka fiksi norambājam dažus gabalus un tinamies: mēs spēlējam četras stundas. Neviens, izņemot mūs, nespēlē līdz rītausmai. ā»audis, ko izsvieduši no citiem klubiem, nāk pie mums turpināt naktsdzīvi, bet laukā jau balta diena.

.......................................................................................
Trip Festival skrejlapa
Trip Festival skrejlapa
1966. gada sākumā bija jānotiek pirmajam Trip - festivālam, kaut kam līdzīgam masveidā apmeklētam "skābes testam". Puiši no "Merry Pranksters", visu dienu gatavojušies, uzstādījuši skaņu, gaismas un citas iekārtas, nolēmuši mazliet atpūsties - uzrāpties uz jumta un izpīpēt kādu kāsi.. Kenam Kīzijam, kā vienmēr, rodas fiksā ideja: pārrāpties uz kaimiņmājas jumta un uzpīpēt tur. Par nožēlu, kaimiņiem nav ne jausmas, kas tur, virs viņu galvām notiek, un kāpēc pēkšņi gaisā sāk smaržot pēc kaņepēm. "Draiskuļi" pamana uz ielas kaut kādu kustību: re, policija atbraukusi. Tu tikai paskaties, viņi iegāja kaimiņu mājā! Nevienam nepielec, ka tā ir tieši tā māja, uz kuras jumta viņi pašlaik sēž. "Nez ko viņi tur meklē?" - "Pēc mums taču nebūs nākuši, šī ir cita māja".

Pēc minūtes uz jumta parādās ducis kruķu. Kīzijs pārskaities. Kāds kruķis atradis zāli. Kīzijs to viņam izrauj un cenšas norīt, procesā gandrīz aizrīdamies līdz nāvei. Tad viņš mēģina nomest zāli no jumta, bet kruķis to pārtver. Kīzijs kaujās, kārtības sargi to slāna ar lukturīšiem. Beigu beigās kāds izrauj pistoli un sauc: "Stāvēt, nekustēties! Tūlīt es viņam pauri cauršaušu!"

Mountain Girl, Kīzija draudzene, iekārusies policistam elkonī sauc: "Miers! Miers! Nešaujiet!" Kenu ar grūtībām savalda, uzliek abiem roku dzelžus un aizved uz cietumu.

No rīta viņus atbrīvo. Tūlīt - tūlīt jāsākas Trip - festivālam! Tieši no cietuma viņi drāžas šurp, mašīnā pārģērbjoties karnevāla kostīmos. Jau sāk pulcēties tauta, vairāki simti cilvēku. Kīzija arests vēl vairāk nokaitējis atmosfēru.

Kīzijs, zeltītā kosmosa skafandrā, izlec no mašīnas un metas pa trepēm augšā... Cilvēks ar papīra lapiņu rokā aizšķērso viņam ceļu. "Jūsu vārds nav sarakstā!"
   Kas tas vēl par tipiņu? Tas kliedz, lamājas, grūsta ļaudis, sāk laist darbā dūres.
   Bils Grems! Es viņu jau pazīstu, bet citi redz pirmoreiz. Visi sašutuši: "Kas tas tāds?"
   Kīzijs, jau tā pēc cietumā pavadītās nakts uzvilcies, draud ar smagiem miesas bojājumiem:
   - Tikai pieskaries man, es tev galvu noraušu!
   - Tikai pamēģini. Tāpat iekšā netiksi.
   - Tas ir mans šovs, tu, mērgli!
   - Bet kas tu pats tāds esi? Tevis nav sarakstā.
   Pagriezies pret pūli, Kīzijs kliedz:
   - Urā! Tā ir Vecākā aukle! - (trakomājas vecākā māsa, Kīzija romāna "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" personāžs).

 Visi smejas. Grema acīs parādās šausmas. "KONTROLE! KONTROLE!" - kliedz japāņu punduris viņa smadzenēs. Bet situācija neglābjami izslīd no kontroles.

Cilvēks zeltītajā skafandrā ir nekārtību ķēniņš. Viņa noskaņojums ir tik lipīgs, ka pārmetas pūlī pat uz tiem, kuri vēl nav salietojušies. Dumpīgais noskaņojums ievelk gluži kā melnais caurums. Nav nekā šausmīgāka cilvēkam, kurš pasists uz kontrolēšanu. Grems saticis cienīgu pretinieku: arī Kīzijs pasists uz kontrolēšanu, tikai kosmiskos mērogos. Neviens no viņiem nepiekāpsies.

Laiks iejaukties Stjuartam Brendam:
   - Viss kārtībā, tas ir Kens Kīzijs.
   - Kīzijs, - pārjautā izmocītais Grems, - kāda velna pēc?
Kīzijs klusēdams paceļ ķiveres sejsegu. Komēdija beigusies.
   - Stjuart, - caur zobiem nošņāc Mountain Girl, - kurš pie ieejas nolicis šo kretīnu?
   - Viņš vismaz dara savu darbu, - īsi atbild Stjuarts.

Smieklīgākais ir tas, ka Grems strādā bez atalgojuma. Kā vienmēr viss tiek risināts pēdējā brīdī. Kīzija arests tikai saasināja situāciju, un Grems piekrita palīdzēt. Viņu tracina Kīzija bezatbildība, kurš ierosina vērienīgus projektus, bet tad kaut kur notinas. Vazājas pa pieņemšanām, dala autogrāfus, bet reāla darbība nenotiek. Viņam nospļauties uz detaāļm: piemēram, cik lielām jābūt aizmugures durvīm, lai dabūtu iekšā Pērkonmašīnu. Nevienam pat neienāk prātā atbrīvot stāvvietu kravas mašīnai ar aparatūru. Konkrēti šoreiz kāds ķēms atstājis savu braucamo tieši pie durvīm. Pie tam tas ķēms esmu es, un es nekādi nevaru atrast aizdedzes atslēgas.

Kad mēs beidzot tiekam iekšā, Trip - festivāls jau sit augstu vilni. No visām pusēm mūs bombardē starmeši, kino, krāsainas ugunis, stroboskopi, reveri un fidbeki. Videokameras un monitori uzstādīti tādejādi, ka ienākot saduries ar sevis paša attēlu uz ekrāna. ( Mūsdienās šāda iespēja ir vai katrā lielveikalā, bet 1966. gadā?... Var jau būt; pirmos videoierakstus veicis skotu izgudrotājs Dž. L. Bērds jau 1927. g. Jāņem vērā arī tas, ka 66. gadā hipijam būt bija moderni, tādā Trip - festivālā jauno tehnoloģiju entuziasti varēja salikt da jeb ko. Tulkotāja piezīme.) Zāles centrā uzstādīta Pērkonmašīna, Rona Boisa garadarbs - metāliskas figūras, kuras kopojas dažādās pozās. Tas ir arī vēl mūzikas instruments: iekšienē satilpst seši cilvēki, kuri bliež ar koka āmuriņiem pa dažāda lieluma dzelžiem. Sēdi kā dzelzs valzivs vēderā...
.........................................
turpinājums, iespējams, sekos

Komentāri
Linards (80.233.192.xxx) 2007-08-30 20:27:15

www.amazon.com, latviski tak nav
jānis (Registered) 2007-08-30 18:36:34

gribetu dabuut so gramatu, kadam nav ideju kur?
Only registered users can write comments!

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."